Garīgums neattiecas tikai uz baznīcu. Arī pagāniskās latviešu tautasdziesmas savā ziņā šķiet garīgas. Jebkurš skaņdarbs, kas radīts ar atdevi un pārliecību, ir garīgs.
Garīgums neattiecas tikai uz baznīcu. Arī pagāniskās latviešu tautasdziesmas savā ziņā šķiet garīgas.
Jebkurš skaņdarbs, kas radīts ar atdevi un pārliecību, ir garīgs. Tā apgalvo Iecavas mūzikas skolas kora klases pedagoģe Kristīne Circene.
«Dievīgās dziesmas» sāk patikt
Koris, kas nodibināts pirms trim gadiem, dziedās Lieldienu dievkalpojumos Bauskā un Iecavā. Bauskas pils Landtāga zālē iecavnieki uzstāsies pirmo reizi. Skolotāju Kristīnes Circenes un Daces Mežiņas vadībā bērni iestudējuši garīgās mūzikas programmu, ko atskaņos gan Lieldienās, gan koncertturnejā Vācijā, uz kurieni koris dosies maija beigās. Garīgo repertuāru iecavnieki izpildīs klosteros un baznīcās, bet latviešu tautasdziesmu programmu – oficiālās pieņemšanās un koncertzālēs.
«Dažreiz bērni mēģinājumos niķojas un saka: «Nu, kādēļ mums jādzied visas tās «dievīgās dziesmas»?» Taču esmu ievērojusi, ka pēc koncerta baznīcā attieksme mainās, jo dievnamos ir lieliska akustika, turklāt nepamet sajūta, ka esi drošībā. Nekur citur tā nav,» uzskata skolotāja Kristīne. Lieldienu tuvums viņā vieš arī dziļākas pārdomas par kristiešu svarīgāko svētku saturu un tradīcijām. Mūzikas pedagoģei ir ko salīdzināt, jo viņa Latvijā dzīvo tikai septiņus gadus, bet dzīves lielāko daļu ir pavadījusi dzimtajā Vācijā.
Nakti pavada baznīcā
Kristīne ir augusi un izglītojusies izteikti katoliskā vidē, jau no bērnības iesaistoties draudzes dzīvē. Kristīgā ticība, viņasprāt, gadu sadala noteiktos ciklos, kas vācu katoļu ģimenēs tiek stingri ievēroti. Visas jautrības beidzas februārī pēc Lielā gavēņa iestāšanās. Kristīne teic, ka Klusā nedēļa Vācijā patiešām esot klusa, jo katoļi nepiedaloties nekādās laicīgās aktivitātēs. Lieldienu rīts, kas pienākot ar gavilēm «Aleluja!», šķietot gluži brīnumains.
Agrā jaunībā Kristīne bijusi ļoti dziļi iesaistīta baznīcas dzīvē. Kopā ar citiem jauniešiem nakti pirms Lieldienām viņa parasti pavadījusi tumšā baznīcā. Mūzikas skolotāja ļoti dzīvi ataino izjusto noskaņu: «No Zaļās ceturtdienas līdz Lieldienu rītam baznīcā nedrīkst spēlēt ērģeles, skandināt zvanus. Var kādu svecīti iedegt un klusiņām padziedāt. Toties kāds prieks un līksmība pārņem, ataustot Lieldienu rītam! Skan visi zvani, dun ērģeles, viss top gaišs!»
Skolotāju iemīļotie skaņdarbi
Kristus Augšāmcelšanās svētki Kristīnei asociējas ar Riharda Vāgnera pēdējās operas «Parsifāls» fragmentu, kas vēsta par Lielās piektdienas notikumiem. Būdama meitene, Sārbrikenas operas kora sastāvā viņa izpildījusi šo kompozīciju. «Šonedēļ radio nejauši izdzirdēju fragmentu. Mūzika mani spēcīgi uzrunāja, un nospriedu, cik ļoti atbilstoša Lieldienām tā ir,» spriež Kristīne. Viņai patīk arī renesanses laikmeta vācu komponista Heinriha Šica «Lieldienu oratorija» ar tai piemītošo skarbumu un cildenumu. Šo ierakstu bieži klausījies Kristīnes tēvs.
Kolēģei Dacei Mežiņai šķiet, ka Lieldienu būtību vislabāk pauž Hendeļa oratorija «Mesija». Savulaik Dace to dziedājusi skolotāju korī «Daina».
Bērnu kora garīgo programmu Kristīne un Dace veido, ievērojot divus principus – dziedāt to, kas piestāv un nav pārāk sarežģīts. Lieldienu programmu veido klasika un jaunās komponistes Lienes Alenčikas skaņdarbs «Laudamus in Domini». Jaunie koristi jau ir pieraduši dziedāt baznīcās. Ziemassvētkos iecavnieki piedalījušies dievkalpojumā Baltezera baznīcā, dziedājuši arī Kandavas luterāņu dievnamā.
Jūtama tradīciju atšķirība
Informāciju par baznīcas mūziku skolēni gūst mūzikas literatūras stundās, taču, iestudējot jaunu repertuāru, Kristīne mēdz plaši un tēlaini stāstīt par viduslaiku kultūru, arhitektūras stiliem, baznīcas tradīcijām: «Bērniem mirdz acis, viņi klausās ļoti uzmanīgi, jo mistiskā un nezināmā pasaule ir tik saistoša. Gribētos stāstīt vēl vairāk, taču mēģinājumos nav laika.»
Draudzenes – Iecavas baznīcas ērģelnieces Aritas Orravas – mudināta, Kristīne Circene dievnamā nereti izpilda solopartijas. Nesen viņa dziedājusi Pūpolsvētdienas dievkalpojumā. Mūzikas skolotājas ģimene cenšas saglabāt katoliskās tradīcijas, jo arī viņas dzīvesbiedrs ir piederīgs šai konfesijai. Tāpēc Kristīne, ja vien rodas izdevība, apmeklē Svēto Misi Rīgas Jēkaba katedrālē.
Katoļu baznīcas Iecavā pagaidām nav, eksistē vienīgi mazītiņa lūgšanu telpa. Droši vien tāpēc daļa Iecavas katoļu svētdienās dodas uz luterāņu baznīcu. Ticības dzīvi Latvijā Kristīne raksturo visai skarbi: «Šeit baznīca neuzrunā jaunus cilvēkus. Dievnamos sēž vecļaudis, kuri ieciklējušies ar savām dziesmiņām. Manā dzimtajā pusē – Vācijas rietumos – dievkalpojumu veidošanā bērni tiek iesaistīti no trīs gadu vecuma un uztur šo saikni visu mūžu. Man šķiet, ka Latvijas garīdznieki apzināti distancējas no draudzes, kļūstot nepieejami. Protams, man ir laimējies arī pārliecināties par pretējo. Toties latviešu tautas Lieldienu tradīcijas, piemēram, olu cīņas un šūpošanās, man šķiet brīnišķīgas. Tas man bija atklājums, jo Vācijā nekas tamlīdzīgs nenotiek.»
