Manas paaudzes cilvēkiem bērnībā bija pašiem savs Jaunatnes teātris. Skolotājiem un vecākiem nebija daudz jādomā, kur bērnu aizvest noskatīties piemērotu iestudējumu. Mēs augām kopā ar Karlsonu, Pepiju Garzeķi, Maugli, Ēzelīti I-Ā, pusaudža gados iepazinām pasauli «Aivaru gaidot», «Rozā zilonī», «Saniknotajā sliekā» un «Sniegotajos kalnos».
Tagadējais laiks kultūras nepieciešamību lielā daļā sabiedrības nonivelējis līdz lētam ikvakara seriāla līmenim. Vienā no retajām izrādēm bērniem – Dailes teātra iestudējumā «Pīters Pens» – zāli pāršalca mazo skatītāju čuksti: «Re, kur Edijs!». Tas bija aktieris Artūrs Dīcis, kurš seriālā «UgunsGrēks» ir Edija lomas tēlotājs. Savukārt pirms izrādes sastaptajam Ģirtam Ķesterim jau ir pielipināta «birka» Fēlikss, arī no tā paša «UgunsGrēka».
Kāds teiks – nav jau slikti, bērni vismaz kādu latviešu aktieri pazīst. Patiesībā viņi nepazīst aktierus kā skatuves māksliniekus, bet viņu klišejiskos naudas pelnīšanas tēlus lētajos seriālos. Domāju, bērni gribētu iepazīt skatuves pasauli, kas modina jūtas un impulsus, ko nesniedz citas mākslas jomas. Taču piedāvājums ir nožēlojams – viena, pusotra izrāde sezonā. Tad nu viņi visi – lieli un mazi – reizi divos gados sabrauc uz teātri un nesaprot, kā kultūras iestādē uzvesties. Skatītāju zāle pēc izrādes paliek kā prastā «ķinītī» – kolas pudelēm, konfekšu papīriņiem un čipsu pakām piedrazota. Ko bērniem var pārmest? Gara nabadzības robu aizlāpīšanas iespējas ir minimālas. Nevar vainot arī pedagogus – gadā reizi savākt 30 teātra apmeklētāju pilnu autobusu nelielā skolā – tā ir gluži vai neiespējamā misija. Jāuztraucas, vai bērna niecīgās alkas pēc teātra mākslas, gadiem ritot, neizplēnēs pavisam.
