Būtībā mums, latviešiem, jājūtas likteņa apdalītiem. Daudzām Eiropas valstīm taču ir savi karaļi, karalienes, prinči un princeses.
Būtībā mums, latviešiem, jājūtas likteņa apdalītiem. Daudzām Eiropas valstīm taču ir savi karaļi, karalienes, prinči un princeses. Viņu šīszemes gaitām var sekot ar neatslābstošu interesi, ir arī kur tūristus aizvest – vismaz palūkoties, kā pie karaļa pils mainās godasardze.
Latviešu senie virsaiši Viesturs, Daumants vai Imanta, kurš «zem Zilā kalna dus», pasaules acīs tādi pastalu bāleliņi vien ir. Ārzemniekam pat grūti izskaidrot, kas viņi bijuši. Pagānu – leišu, latviešu un igauņu – cilšu un ģinšu cīniņi ar milnām, cirvjiem un pat tautasdziesmās cittautu kultūras cilvēkam liekas kaut kas pagalam arhaisks. Nav latviešiem dižciltības un titulu, ko varētu mantot no paaudzes paaudzē.
Latvijas Kultūras fonda val-
des priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis nesen intervijā «Sestdienai» par Latvijas šī laika augstāko sabiedrību izteicies šādi: «Pirmkārt, te nav neviena, kas nāktu no labas ģimenes. ..Par tiem, kas te šādā vai tādā veidā sagrābuši īpašumus un tagad var lepoties ar to, ka ir veiksmīgi uzņēmēji vai politiķi, varbūt viņu mazbērni varēs teikt, ka nāk no labas ģimenes, ne agrāk. Mēs taču visi zinām, no kurienes nākam: kāds oficiants, komjaunatnes aktīvists, sadzīves pakalpojumu darbinieks… Kas tas ir? Vienkāršais cilvēks ar lielo burtu, vairāk nekas.»
Taču šo «vienkāršo» vidū ir ne mazums tādu, kuri var atļauties visu. Viņiem pieder mājas Vecrīgā un vasarnīcu kvartāli Jūrmalā, privātās lidmašīnas. Studiju vecumu sasniegušajiem bērniem tiek nopirktas vietas augstskolu budžeta grupās, mazbērni un vecmāmiņas aizsūtītas uz Disnejlendu Floridā, pats ar sievu (vai draudzeni) var gozēties Antālijas pludmalēs, vadot darījumus pa mobilo tālruni. Bet nauda, ko viņi nespēj notērēt, joprojām brēc pēc pielietojuma. Ja vien tas būtu iespējams, viņi sev nopirktu arī dižciltību apliecinošus papīrus.
Šovasar 7. Senās mūzikas
festivāla laikā nācās būt arī Mežotnes pilī. Tiem, kuri spēja maksāt vairāk nekā citi, bija visas iespējas baudīt pagodinājumus, delikateses un, cita starpā, arī seno mūziku. Kaut gan, manuprāt, daudz svarīgāka par skaņu mākslu, šiem ļaudīm bija iespēja parādīt, ka viņi spēj maksāt un uz citiem palūkoties no augšas. Jāteic, ka šajā ballē dabūju arī krietni izsmieties. Ne visi bagātnieki iepriekš bija zinājuši, cik īsti jāmaksā, lai tiktu sēdināti pie klātiem galdiem Zaļajā zālē. Misēklis radīja nelielu plosīšanos, maki tika mesti galdā un solīts nopirkt visu bufeti kopā ar sulaiņiem un pašu pilskundzi. Vot, tā gan bija mūzika…
Bet nu kaut kas no vienkāršās tautas dzīves. Luterāņu Bauskas draudzes jauniešu organizētajā nometnē svētdienas skolas bērniem trīs dienas pie jūras klājies ļoti jauki. Arī tiem dalībniekiem, kuriem vecāki nebija varējuši iedot līdzi ne segu, ne palagu, ne kartupeļu nastiņu kopīgām maltītēm. Tomēr ar kristīgu mīlestību visi tikuši izguldināti un pabaroti. Kādu puisēnu gan nācies vest uz tuvējo doktorātu. Ikdienā ar izsalkumu saradušais zēns nometnē gluži vienkārši pārēdies… Parasti vārīti kartupeļi ar mērci un salātiem viņam šķitis lielākais gardums pasaulē. Arī tādi vaibsti ir šodienas Latvijas sejā.
