Pirms divām nedēļām bija mana 45. dzimšanas diena.
Pirms divām nedēļām bija mana 45. dzimšanas diena. Todien pamostoties nejutos visai labi. Devos brokastot, cerot, ka sieva noteikti mani apsveiks un pasniegs dāvanu. Bet viņa – pat nepateica labrīt, nemaz nedomājot par «Daudz laimes!».
Mazliet sapīku un nospriedu, nu, tādas jau sievas ir. Cerams, ka bērni mani atcerēsies, taču viņi apsēdās pie brokastīm un neteica ne vārda. Nu ko, devos uz darbu, jūtoties diezgan nelāgi.
Kad ierados savas firmas kantorī, sekretāre Jolanta man uzreiz metās pretī, saukdama: «Šef, daudz laimes, apsveicu dzimšanas dienā!». Nu re, vismaz, nodomāju un jutos jau mazliet labāk.
Pusdienlaikā Jolanta pie-5lauvēja pie mana kabineta durvīm: «Šef, ir tik jauks laiks un jūsu dzimšanas diena, aiziesim abi kaut kur pusdienās!» Mēs devāmies, protams, ne jau uz netālo ieskrietuvi, bet uz mazu, privātu kafejnīcu, izdzērām katrs pa diviem martini, un pusdienas tiešām bija izdevušās.
Atpakaļceļā uz biroju Jolanta man uzsmaidīja, saule spīdēja, putni gaisā dziedāja, un es sapratu, ka tas ir pats pavasaris, kas man pie auss saka – nu nav taču tev tagad ar to meiteni jāiet atpakaļ uz darbu. Piepeši Jolanta ierunājās, ka viņa tepat netālu dzīvojot. «Ejam pie manis,» viņa sacīja un tā dziļi ieskatījās man acīs. Jolantas dzīvoklis bija tik mājīgs un jauks. Iedzērām viņas gatavoto aromātisko kafiju, vēl katrs pa vienam martini, izsmēķējām pa cigaretei un man sagribējās… atslēgt mobilo telefonu.
Viņa to saprata pareizi un sacīja: «Ja tu neiebilsti, es labprāt aizietu uz guļamistabu uzvilkt ko ērtāku.» Mani pārņēma sajūsma un, jūtot vīrišķīgu satraukumu, atbildēju: «Protams!»
Jolanta iegāja guļamistabā, pakavējās tur kādas sešas minūtes un tad… Tad viņa iznāca, nesdama milzīgu dzimšanas dienas torti. Viņai sekoja visi mani darbinieki, mana sieva un bērni. Un visi viņi kopā dziedāja «Augstu laim’ un prieku no sirds vēlējam!».
Es sēdēju uz dīvāna, klausījos un pats par sevi brīnījos, jo vienīgais, ko nebiju paguvis novilkt, bija zeķes…
No interneta
