Rīgas teātros izdodas būt tik reti, ka ikviens brauciens uz galvaspilsētu man ir notikums. 20. maijā Latvijas Nacionālajā teātrī noskatījos Virdžīnijas Lejiņas iestudētu izrādi «Kapteiņu nedēļa».
Rīgas teātros izdodas būt tik reti, ka ikviens brauciens uz galvaspilsētu man ir notikums. 20. maijā Latvijas Nacionālajā teātrī noskatījos Virdžīnijas Lejiņas iestudētu izrādi «Kapteiņu nedēļa». Mani satrieca veco vīru nolemtība un vientulība. Vienā pansionāta istabā dzīvojot, viņi jau sen cits citam apnikuši – sīkbodnieks (V. Jakāns), oficiants (A. Jaunušans), jūrnieks (I. Burāns) un mēbeļu tirgotājs (K. Sebris). Nākotnes nav, ir tikai pagātne, kurā prieka bijis maz.
Šo emocionāli skaudro triecienu daudzkārt pastiprināja Nacionālā teātra Aktieru zāles pilnīgs nolietojums, pat kosmētisko remontu, šķiet, telpa nav pieredzējusi gadiem ilgi. Un skatītāji, tāpat kā aktieri, patiešām jutās kā nabagmājā. Tas gan skan apvainojoši pat mūsu rajona pansionātiem, jo diezin vai atradīsies daudzi, kas spētu «konkurēt» ar Nacionālā teātra Aktieru zāli.
Diemžēl pēc atsvaidzinājuma alkst arī skatītāju Lielā zāle. Tā kā lauku ļaudīm parasti vietas ir ierādītas tuvāk griestiem, tad mums ir iespēja pārliecināties, cik biezs ir laika nogūlums uz sienām, griestiem un lustrām. Vairs tikpat kā nav samanāms apzeltījums, arī gadskaitlis 1901. drīz aizaugs un neatgādinās, ka dzimšanas diena tuvojas ne vien Rīgai, bet arī tās Nacionālā teātra ēkai, kur 1918. gada 18. novembrī proklamēta Latvijas valsts. Spēļu zāļu, vannas istabu, saunu, veikalu, ministriju apartamentu fonā, nerunājot par vāciskā Melngalvju nama atdarinājumu, Nacionālais teātris ir spilgts piemērs, kāda vieta vērtību skalā ierādīta latviskai kultūrai.
D. SARMA Bauskā
