Ar Ābeļu ģimenes likteni «Bauskas Dzīvi» satuvināja publikācija avīzē pagājušā gada novembrī, kas aizveda 80 gadu dziļā pagātnē, bet satrauca 50 gadu senu dramatisku notikumu aculieciniekus.
Ar Ābeļu ģimenes likteni «Bauskas Dzīvi» satuvināja publikācija avīzē pagājušā gada novembrī, kas aizveda 80 gadu dziļā pagātnē, bet satrauca 50 gadu senu dramatisku notikumu aculieciniekus.
Par 1949. gada martu stāsta Mirdza Ābele, Iecavas pagasta kādreizējā Mežinieku ciema Kalna Vaivadu māju saimnieku Zelmas un Augusta Ābeļu meita.
Nenovēršamais
«Dzirdējām, ka atkal vedīs cilvēkus prom. 25. marta rītā es un mamma devāmies uz Rīgu pie radiem, nezinādamas, kas notiks turpmāk. Togad bija agrs pavasaris – braucām ar ratiem, daudz ko pārrunādamas.
Tēvu arestēja jau 1945. gada janvārī. Par viņu bija ievāktas ziņas, kaimiņus pratinot, – daudz lopu, jauna māja. Skauģu netrūka. Viņu tiesāja sevišķā apspriede nometinājuma vietā Arhangeļskas apgabala Molotovskā – par «dzimtenes nodevību» uz astoņiem gadiem lēģerī.
Rīgā nodzīvojām divas dienas. Mamma baidījās par manu māsīcu, mazo Mārīti (tagad Māra Zaumane). Uztraucās arī par īrnieci Zirņu tanti, vai tiks galā ar lopiņiem. 27. martā braucām mājās. Jau pa ceļam uzzinājām, ka esam meklētas. Mājās mūs sagaidīja mantas aprakstītāji. Neļāva neko ņemt, jo viss esot aktā iekļauts. Mamma aizgāja uz ciemu un pieteicās, ka esam mājās… Pēc pusstundas piebrauca mašīna ar zaldātiem. Virsnieks teica, lai ņemam to, kas mums vajadzīgs. Pats sameklēja maisus un bāza tajos visu, kas bija skapjos, piebilzdams: kas paliks, tas būs aprakstīts. Dīvainā kārtā «Mantu aprakstīšanas akta» viens eksemplārs nonāca pie vecāsmātes Martas Dumpes. Viņa nebija mūsmājās pierakstīta, tālab neatradās izsūtāmo sarakstā. Vecāmāte mūs mājās vairs nesagaidīja, bet akts ar tā sastādītāju parakstiem bija saglabāts.
Iecavas stacijā ar nelaimīgajiem cilvēkiem pielādētais lopu vagonu ešelons jau bija aizgājis. Mēs kopā ar dažām «atpalikušajām» ģimenēm no kaimiņpagastiem diennakti gaidījām citu ešelonu – no Kurzemes puses.»
Dokumentu un atmiņu liecība
Te pārtraucu stāstītāju, lai pateiktu, ka minētā akta kopija ir arī «Bauskas Dzīves» rīcībā. No aprakstītajām mantām izsvītroti milti, viena kokvilnas un divas vilnas kleitas, vīriešu bikses, ķitelis, dzija, dažādi audumi, džemperi un citas dzīvei nepieciešamas mantas, kas pēc krievu virsnieka norādījuma atļautas ņemt līdzi tālajā ceļā, nevis atstājamas izvazāšanai.
Turpina Mirdza Ābele: «Abas ar mammu strādājām Omskas apgabala Uļjanovskas rajona Ačairas sādžā kolhozā ar latviski grūti pārtulkojamu nosaukumu «Po zavetam Iļjiča». Mamma – dārzu brigādē, es – lauku brigādē, vēlāk pie teļiem – barojot un ganot. Visbeidzot slaucu govis – līdz pirkstu sāpēm, tik cietas bija Sibīrijas piena devējas. Pa divām ģimenēm nopirkām zemnīcu. Tās cēla no velēnām. Jumtu veidoja bērzu kārtis. Tās arī noklāja ar velēnām. Jumta un sienu stiprināšanai izmantoja mālu, sajauktu ar govju «plācenīšiem».
Varbūt daudziem par nepatiku, 1956. gadā reizē ar tēvu atgriezāmies dzimtenē. Es apmetos uz dzīvi Rīgā, sākumā bez pieraksta. Māte un tēvs dabūja dzīvokli viņiem vairs nepiederošos «Kalna Vaivados»… Diemžēl viņi nepiedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu.»
Mirdza Ābele nekrāj naidu, bet neko arī neaizmirst. Un brīnās par tiem cilvēkiem, kuriem īsa atmiņa…
