Dāvinātu Kristīnei visu, tā izsaucas «Tarkšķu» dalībnieki Rūdolfs Ozoliņš un Toms Vitrups, taujāti par velti folkloras kopas dibinātājai un vadītājai Kristīnei Karelei grupas 15 gadu jubilejā.
Puiši saliek kopā dūres kā prieka zīmi par vienprātību. Toma māsa Dārta Beitiņa ir praktiskāka – viņa dedzīgajai folkloristei, kas tautisko muzicēšanu padarījusi par aizraujošu ikdienu vairākām novadnieku paaudzēm, dāvātu dziesmu grāmatas.
Ceturtā daļa
Oriģināls, vēl neskanējis repertuārs, pieejams plašā klāstā, atklāj Kristīne. Novadnieka Jēkaba Graubiņa Zālītes pusē pierakstītajā «Grievaltas dziesmu lizdā» vēl ir gana nedziedātu skaņdarbu, arvien jauni materiāli pieejami vietnē garamantas.lv. «Atliek tikai pārlikt grupas balsīm un tautiskajiem instrumentiem, pieslīpēt harmoniju,» smaida folkloriste.
Kristīnes meita Katrīna izpētījusi, ka «Tarkšķi», iespējams, dzied vēl tikai nepilnu ceturtdaļu no tuvējās apkaimes tradicionālo dziesmu krājuma, kas patlaban pierakstos lēšams vairāk nekā 400 melodijās.
Rūdolfs, Dārta un Toms uz tikšanos ar «Bauskas Dzīvi» pirms jubilejas koncerta, kas sestdien, 25. novembrī, pulcēja pilnu Iecavas kultūras nama zāli, atnākuši kopā ar vecākiem. Arī viņi muzicē «Tarkšķu» pieaugušo grupā.
Līga Kuplā un Uldis Ozoliņš pie «Tarkšķiem» pieder kopš 2014. gada, kad folkloristu uzstāšanos izbaudījuši ielīgošanā «Kveriņos». Dēls Rūdolfs sācis muzicēt piecu gadu vecumā, bet ir arī jaunāki iesācēji no diviem un trijiem gadiem, stāsta Kristīne.
Sākumā negribēja
Dārta «Tarkšķos» ir septiņus gadus, viņas brālis Toms – sešus gadus, kad pārvākušies no Rīgas uz Iecavu. Dārta sākuma posmu īsti neatceras, jo sākusi trīs gadu vecumā un uzreiz nemaz nebija tādā sajūsmā.
Elīna un Kaspars Beitiņi kopā ir kopš 2011. gada. Nākuši tāpēc, ka bērni dzied, saka Kaspars. Elīna uzsver: «Es pati gribēju!» Uldis Ozoliņš teic – tā kā uz koncertiem Rūdolfam braukuši līdz tā kā tā, iedrošināti vilkt tērpus, mācīties dziesmas un dejas, galu galā kāpt uz skatuves.
Līgai ļoti paticis, kā Kristīne darbojas ar bērniem, viņa vēlējusies piedalīties pati. Kristīne stāsta, ka Līga un Uldis ar tautisku gaumi un izjūtu atjaunojuši tēvu mājas, auto greznojuši ar latviešu rakstiem. Līgas tēvs ir folkloras pētnieks, viņa uzaugusi Brīvdabas muzejā, tāpēc ceļš uz «Tarkšķiem» bijis dabisks, piebilst Elīna.
Rūdolfs, Dārta un Toms vairākus gadus ar panākumiem piedalījušies stāstnieku un tradicionālās muzicēšanas konkursos. Toms vislabāk juties Dziesmu svētkos, Maķedonijas un Turcijas braucienā, jo tur iepazīti daudzu citu tautu muzikanti. Viņam patīk vērot atšķirīgo un kopīgo dažādu tautu muzicēšanā. Rūdolfs spilgti atceras uzstāšanos televīzijā, kad satikuši Lauri Reiniku.
Dūdas un dejas
Visas trīs atklājušas, ka Kristīne, Līga un Elīna bērnībā katra savā laikposmā Rīgā muzicējušas kopā «Kokles». Uldis atzīst – viņam patīk mūzika, taču talanta neesot, tāpēc pirms desmit gadiem neesot varējis iedomāties, ka muzicēs. Tagad viņš mācās spēlēt dūdas.
Kasparam saviļņojošākie brīži ir tad, kad Kristīne ģenerālmēģinājumā pirms koncerta kaut ko maina uzstāšanās kārtībā. «Tad nezini – kur, ko, kā?! Bērni ir veidojami kā māls, bet mums nav tik viegli,» smejas grupas dalībnieks. Kaspars ir amatnieks, kas folklorā nonācis «pa sētas durvīm», bet nu ir savējais.
Elīna visspilgtāk atceras daudzu tautu folkloristu uzstāšanos Tallinā, kur iecavnieki bijuši mazākā sastāvā, kur sadraudzējušies ar citiem muzikantiem. Līgai lielākais gandarījums ir «tad, kad kaut kas izdodas»: «Ir lietas, kas neizdodas mēģinājumā, bet tad pēkšņi viss ir labi.» Uldim lielākais saviļņojums bijis «Dandaru» jubilejas sarīkojums, kad izdevies ātri apgūt un lieliski izpildīt divas dejas. Līga un Uldis atzīstas, ka bērnībā nav dejojuši, tāpēc par to lielākais prieks.
Labāk nekā skatītājos
Bērniem kopā ar vecākiem patīk uzstāties, vienīgi Toms domīgi novelk – «nezinu…». Dārta jūtas labāk, kad mamma un tētis ir uz skatuves, nevis skatītāju zālē. Svētku koncertā viņiem vislabāk tīk līksmās, ironiskās dziesmas un rotaļas «Aidū, mahaidū!», «Ko mēs, meitas, darīsim?».
Līga teic – tautasdziesmās nav tikai ironija, viņai nācies Rūdolfam skaidrot, kas notiek, ja «veca puiša dvēselīte padebešos karājas». Dārtai vislabāk patīk dziedāt solo vai trio ar citām meitenēm, īpaši «Saucēju dziesmu». Tomam patīk izpildīt solo dziesmā «Viens bēdīgs puika staigāja».
Sevi un citus uz zoba pavelkamās dziesmas «Tarkšķu» repertuārā ienāk arvien biežāk, pārliecinot, ka latviešu folklora nav sentimentāli gaudulīga, bet ar bagātu humora dzirksti un gaumīgām tradīcijām. Dārta un Toms mājās ar mandolīnu un vijoli uzspēlē arī citu tautu dziesmas. Rūdolfs spēlē blokflautu un mandolīnu. Visi klausās arī moderno mūziku.
Nevar aiziet
Muzikālā izglītība folkloristiem palīdz, kaut arī nav obligāta. Toms un Rūdolfs, kuri notis speciāli nav mācījušies, arī prot pēc tām ievērot ritmu un melodijas secību. Līga beigusi bērnu mūzikas skolu, Elīna tagad mācās spēlēt vijoli. Jubilejas koncertā viņai arī bija tāda iespēja, lai gan parasti Kristīne sakot – «tu labāk dejo nekā spēlē vijoli».
Kristīnei lielākais gandarījums, kad audzēkņi saņem balvas konkursos, pēc izpildīta skaņdarba aplaudē zināmi mūziķi un žūrija. Patīkams pārsteigums viņai bijusi Ziedoņa fonda balva, kam iecavnieci pieteikuši lielie «tarkšķi». «Tā saņemu atpakaļ prieku, ko tik daudz atdodu ikdienas darbā,» saka folkloriste.
Viņa māca bērniem vismaz divu instrumentu spēli, jo tas bagātina kopējo skanējumu un katru audzēkni personiski. Kristīnei prieks par kādreizējām audzēknēm, kas tagad dzied «Tautumeitās». Viņai patīk mūsdienīgā tautiskā muzicēšana, ja jauniešiem pamatā ir dziļas zināšanas par tradicionālo kultūru.
Elīna smejas – viņi vairs no «Tarkšķiem» aiziet nevar, ja Kristīne 80 gadu vecumā vadīs folkloras kopu, arī viņi tajā muzicēs. Dārta sa-
ka – kad viņai būs savi bērni, tos labprāt laidīs pie Kristīnes muzicēt.
