Nesen, kopā ar radiem vakariņojot, es un vecākais brālis mammai atzināmies bērnības blēņās. Atcerējāmies arī citas amizantas situācijas.
Kam es zvanu?
Diezgan interesanti klājies kādam baušķeniekam, kas mēģinājis sazvanīt konkrētu personu. Puisis zvanījis uz vienu skolu, lai gūtu atbildes uz interesējošiem jautājumiem. Sarunā ar iestādes vadītāju tapis skaidrs, ka direktore aizņemtības dēļ šoreiz nespēs palīdzēt, taču viņa solījusies nosūtīt savas vietnieces telefona numuru. Baušķenieks īsziņā saņēmis numuru un priecīgs steidzis zvanīt. Aizņemts vienreiz, otrreiz, un tā vairākkārt… Puisis neizpratnē domājis: nu ko var tik ilgi runāt pa tālruni?
Adresātu cenšoties sasniegt devīto reizi, zvanītājs pievērsis uzmanību tālruņa numuram. Izrādās, mācību iestādes direktore vietnieces numura vietā atsūtījusi viņa paša numuru, uz kuru zvanot tālrunis nenoliedzami rāda aizņemtu.
Spēlē jau divas nedēļas
Pirms kāda laika ar radiem pulcējāmies pie svētku galda. Ik pa laikam šādās pasēdēšanās kāds no vecvecāku bērniem vai mazbērniem atzīstas amizantos bērnības grēkos. Nolēmu, ka pienākusi arī mana kārta vienu atklāt.
Vecvecāki Ziemassvētku dāvanas slēpa zem dīvāna, es kopā ar brāli un brālēnu tās jau laikus aplūkojām, prātodami, kas nu kuram pienāksies. Taču savās mājās kopā ar vecāko brāli rīkojāmies krietni drosmīgāk.
Mamma dāvanas slēpa dziļi virtuves skapī, starp traukiem un bļodām. Kļūstot vecāki, sākām apjaust, ka dāvanas gādā mamma, nevis Ziemassvētku vecītis. Izmantojot brīdi, kad radās aizdomas par dāvanu piegādi, mammas prombūtnes laikā kopā ar brāli tās meklējām. Šajā ziņā mums veicās itin labi. Vienu gadu jau divas nedēļas pirms svētkiem daļu dāvanas izmēģinājām. Lielisku videospēli par futbolu kopā ar brāli spēlējām tik cītīgi un bieži pirms Ziemassvētkiem, ka vienā lietošanas reizē to salauzām. Protams, mammai neko neteicām. Ziemassvētku vakarā, saņemot spēli, nācās tēlot lielu vilšanos par defektu, kas it kā radies ražotāja vainas dēļ.
Policisti vien pasmejas
Interesanti gadījies māsām Indrai un Aivai. Vēlu naktī Indra devusies mājup un pa ceļam nolēmusi automašīnai uzpildīt degvielu. Parasti viņa izvēlas automātisko maksājumu ar karti, bet, ieraugot, ka degvielas uzpildes stacijā strādā māsa, nolēmusi norēķināties pie kases. Degviela kādu laiku gluži vienkārši nav tecējusi, taču pēc mirkļa situācija atrisinājusies un izdevies piepildīt bāku.
Kad Indra iegājusi degvielas uzpildes stacijā, viņas māsa Aiva sākusi smieties.
Izrādās, Indra, glābjoties no vēja, izvēlējusies sūkni, no kura visbiežāk notiek zādzības. Tā kā bijis ļoti vēls un Indrai galvā bijusi kapuce, Aiva viņu uzlūkojusi par kārtējo garnadzi un atslēgusi sūkni. Mirkli vēlāk Aiva secinājusi, ka diez vai tādas markas un krāsas auto īpašnieks, tērpies sieviešu jakā, zags degvielu, tāpēc tās padevi atjaunojusi.
Kad Indra ienākusi veikalā, Aiva izstāstījusi pārpratumu, sākusies smieklu jūra. Arī rindā stāvošie divi policisti smaidījuši. «Ja arī gribētu ko nozagt, nekur tālu netiktu,» smaidot noteikusi Indra, raugoties uz policistiem.
