Man nācās nokļūt situācijā, par kādu bieži runā, bet pašam saskare bijusi mazāka. Saslimu un izmēģināju, ko nozīmē tikt atpakaļ mājās no Jelgavas slimnīcas pašam.
Izjūta ir diezgan briesmīga, kad «ātrās palīdzības» auto tevi aizved uz kaimiņpilsētas stacionāru, bet tur konstatē, ka «nekas griežams nav, var doties mājās». Vienīgā ķibele – trīs naktis nav gulēts, sadoti medikamenti, un uzmācīgi nāk miegs, bet jādodas mājās. Spēka nav, bet tik daudz izdevās, kā tikt uz autoostu un tur pusotru stundu nocīnīties ar miegu, lai nenogulētu savu autobusu.
Ja nopietni, tad man paveicās. «Ātrie» aizveda uz Jelgavu rīta pusē, un autobusi uz Bausku vēl kursēja.
Toties pie ģimenes dakteres, gaidot rindā, pacienti padalījās ar stāstiem, kā gājis tiem, kas vakarpusē nogādāti Jelgavas slimnīcā. «Tā arī visu nakti ap autoostu riņķoju, lai neaizmigtu pie kāda mājas stūra,» stāstīja pensionārs. Cits kungs aizvests no Likverteniem. Pateikuši tik, ka nekas, – gan jau kāds autobuss tajā virzienā arī braucot.
Morāle šim stāstam ir veca un nemainīga – veselības nozare ar katru gadu aizvien vairāk zaudē cilvēcīguma seju. Vienaldzības stāstu par attieksmi pret pacientiem kļūst aizvien vairāk un vairāk. Izskatās, ka Veselības ministriju tas neuztrauc un tāda attieksme turpināsies un kļūs vēl neiecietīgāka.
Pieļauju, ka vienīgo risinājumu atkal var rast tikai ar pašvaldību palīdzību. Tā varētu būt iespēja, ka pašvaldība finansē kādas taksometru firmas pakalpojumus, lai šādus cilvēkus atved mājās, un viņi norēķinās ar pašvaldību vēlāk. Mehānisms būtu jāsakārto. Uzskatu, ka šī necilvēcīgā prakse ir jāizbeidz.
