Pēc Rīgas 800 gadu jubilejas lieliskās uguņošanas braukt mājās negribējās. Apsverot dažādus paziņu piedāvājumus, izvēlējos, manuprāt, intriģējošāko – sagaidīt rītu kādas «smalkas» firmas birojā Vecrīgā.
Pēc Rīgas 800 gadu jubilejas lieliskās uguņošanas braukt mājās negribējās. Apsverot dažādus paziņu piedāvājumus, izvēlējos, manuprāt, intriģējošāko – sagaidīt rītu kādas «smalkas» firmas birojā Vecrīgā.
Romantiskas noskaņas
Mana draudzene birojā strādā par nakts dežuranti. Pa telefonu sastādījām darbības plānu. Vispirms patērzēsim, iedzersim kafiju, tad aiziesim palūkoties, kā Doma laukumā rit nakts balle. Tas atrodas pāris soļu attālumā no biroja.
Firmas šefa klientu pieņemšanas kabinetā draudzene jau bija uzklājusi kafijas galdu. Nejutos pārsteigta, ieraugot dažus paziņas, jo arī viņi bija nolēmuši svētku nakti pavadīt Vecrīgā līdz piepilsētas pēdējā vilciena atiešanai. Ap pulksten vieniem aizsteidzās pēdējais viesis. Izvadījusi viņu pa ārdurvīm, «namamāte» ieteicās: «Ārā ir tik burvīga nakts! Ielas pilnas ar līksmiem cilvēkiem. Iziesim mazliet pastāvēt uz lieveņa! Tu varēsi arī uzsmēķēt.»
Kāda runa! Pēc brīža jau bijām mazajā kāpņu laukumiņā, kas atrodas starp biroja ārdurvīm un vismaz trīs metrus augstu drošības režģi. Tas ēku šķir no ielas un vienmēr pēc iestādes darba laika tiek aizslēgts. Pēc brīža nolēmām, ka Vecrīgas vērošanu uz sliekšņa varētu turpināt ar kafijas tasēm.
Jāuzrunā mīlas pāri
Ar instinktīvu žestu draudzene iebāza roku žaketes kabatā un sastinga vaska figūras pozā. Ārdurvju atslēgas tur nebija! Pēc ciemiņu pavadīšanas tā bija palikusi birojā uz galda, bet durvis automātiski aizcirtušās. Tajā mirklī mana galva kļuva tukša kā spainis. Ieslīgu fatālā nolemtības transā, jo skaidri zināju, ka mums nav līdzi mobilā tālruņa, piezīmju grāmatiņas vai kādas citas «glābšanas ierīces». Tikai šķiltavas. Ar šausmām atcerējos, ka nākamajai dežurantei šeit jāierodas pulksten 11 no rīta. «Krātiņā» mums jāpavada desmit stundu!
Draudzenes reakcija bija gluži pretēja. Pēc ieilgušā klusuma brīža viņa enerģiski paziņoja, ka būtu jāpiezvana firmas tehniskā personāla direktoram. Viņš gan esot krietns «iemetējs», taču visādā ziņā uzticams «čoms», kurš noslēpumus neizpaužot. «Bet kur mēs ņemsim tālruni?» izmisumā ievaidējos.
Lietišķi un bez panikas nakts dežurante paziņoja: «Izbāzīsim roku caur režģi un palūgsim garāmgājējiem. Mums jāorientējas uz mīlas pāriem. Tad cilvēki noticēs, ka telefonu negribam zagt. Tālrunis noteikti jālūdz vīrietim, jo negaidītās situācijās viņš ātrāk pieņem lēmumus. Sieviete būs lieciniece.»
Personāla direktors guļ
Pirmie, kas atsaucās maigi tembrētam izsaucienam «Godātais kungs! Madam!», bija divi jauni cilvēki. Draudzenes līksmā intonācijā paustais notikuma atstāsts garāmgājējiem šķita pārliecinošs. Vīrietis pieņēma lēmumu un caur režģi pasniedza tālruni. Savienojums vēl nebija fiksēts, kad domās jau dzirdēju LMT automātiskā atbildētāja monotono balsi… Tā arī notika. Personāla direktora tālrunis atradās ārpus zonas. Draudzene dusmīgi iečukstēja man ausī: «Mūlāps! Droši vien piedzēries guļ.» Saņemot telefonu atpakaļ, jauneklis pirmo reizi palūkojās uz mums ar neslēptām aizdomām.
Cerības uzrunāt mīlas pārus ar katru stundu mazinājās, jo Vecrīgas ieliņā parādījās aizvien vairāk vientuļu garāmgājēju un pamatīgi iereibušu pusaudžu. No viņiem mēs slēpāmies «krātiņa» tumšākajā kaktā.
Tad pienāca kārta kādam vientulīgā apcerē iegrimušam kungam. Sākumā draudzenes stāstam viņš nenoticēja. Pienāca pie «krātiņa», uzmanīgi mūs aplūkoja un secināja: «Kā zooloģiskā dārza tīģeru sprostā!» Kamēr nakts dežurante spieda taustiņus, svešinieks turēja telefonu izstieptā rokā. Personāla direktors joprojām atradās ārpus zonas…
Veiksmīga ciparu kombinācija
Negaidīti tika pieņemts liktenīgais lēmums: «Es nezinu savas kolēģes, rīta dežurantes, dzīvokļa telefona numuru, bet man prātā ir cipari. Tie ir jākombinē vairākos variantos!» Draudzene atslīga pret sienu un vairākas minūtes gluži kā budistu mūks pavadīja pilnīgā sastingumā. Es domās piesaucu sargeņģeļus. Kopš «ieslodzījuma» brīža skaļi nebiju izteikusi nevienu vārdu.
Meditācijas rezultāts bija četras ciparu kombinācijas. Gluži kā saukts, aiz režģa parādījās arī mīlas pāris. Nakts laikā draudzenes klāstītais teksts izrādījās tik profesionāli noslīpēts, ka vīrietis un sieviete uzreiz bija gatavi iesaistīties mūsu likteņa kolīzijās. Veiksmīgs izrādījās trešais zvans, jo draudzene jūtu pārpilnībā iesaucās: «Mīļā Dagmāras kundze!» Protams, pagāja vismaz septiņas minūtes, iekams cienījama vecuma kolēģe kaut ko saprata. Pēkšņi vīrietis un sieviete sāka tik sirsnīgi un skaļi smieties, ka viņiem pievienojāmies arī mēs. «Kaut kas tāds var atgadīties tikai reizi 800 gados!» mūsu glābējs jutās patiesi ielīksmots.
Dagmāras kundze atbrauca rītausmā. Mēs viņai kabatā ieslidinājām desmit latu banknoti – kompensāciju par solidaritāti.
