Manuprāt, daudziem joprojām šķiet, ka narkomānija ir kaut kas tāds, kas mūs neskar. Nesen iznāca apmeklēt Latvijas Narkotiku apkarošanas centru, kur noteiktas dienas novakarē ir vecāku atbalsta grupa.
Manuprāt, daudziem joprojām šķiet, ka narkomānija ir kaut kas tāds, kas mūs neskar. Nesen iznāca apmeklēt Latvijas Narkotiku apkarošanas centru, kur noteiktas dienas novakarē ir vecāku atbalsta grupa. Aizgāju tur līdzi paziņai, kuras ģimeni šī nelaime skārusi – pašlaik ārstējas dēls. Narkomānu vecāki sanāk kopā, jo pārdzīvojums, ko sagādā šī liga, prasa gan fizisku, gan psihisku veselību. Psihologa klātbūtnē viņi stāsta par savas ģimenes nelaimi, saņem atbalstu, padomu.
Uz grupas nodarbību bija ieradušās trīs sievietes, pati jaunākā 33 – 35 gadus veca, bet gandrīz jau sirma. Atklājas, viņas 12 gadu vecais dēls jau «sēž uz adatas» – heroīns. Pirmo devu nopircis skolā, nākamo diskotēkā un tā aizgājis it kā savā pasaulē. Citai māmuļai vienīgais dēls ir students, viņš studiju sākumā sācis lietot narkotikas, it kā lai būtu vairāk enerģijas mācībām. Taču kļuvis atkarīgs no narkotiskām vielām, nācies nopietni ārstēties. Studijas pārtrauktas, veselība sabeigta, nākotne neskaidra. Kādas sievietes 19 gadu vecais dēls dzīvo mājās, špricējas un katru dienu pieprasa mātei naudu, ko viņa arī dod.
Visu to klausoties, sapratu, cik ļoti man ir jāpateicas Visuvaldītājam Dievam, ka mani bērni nav narkomāni. Bail pat tam noticēt, jo arī narkomānu vecāku atbalsta grupā sastaptie vecāki teica, ka viņu ģimenēs ir normāli apstākļi, viņi nedzīvo graustos, strādā, gādā, tomēr šis lāsts piemeklējis.
Pēc brīža grupai pievienojās vīrietis. Tik vien paguva kā apsēsties, kad kabatā iezvanījās mobilais telefons – melodija «Adadžio» no Čaikovska baleta «Gulbju ezers», gandrīz gribējās pasmaidīt. Bet īstenībā nekādi joki. Viņš izgāja koridorā atbildēt zvanītājam un atgriezies sabruka krēslā. Zvanījusi kaimiņiene. Viņa meita pēc trīs dienu klaiņošanas pārnākusi mājās, galīgā «pālī» – heroīniķe, sēžot basām kājām uz soliņa pie mājas. Pazaudējusi visu vai apzagta, neesot vairs ne somas, ne atslēgu. Vēlāk daktere mums pateica, ka šis vīrietis esot uzņēmējs, daudz braukājot pa pasauli. Sieva mirusi. Vecākais dēls precējies, bet 22 gadus vecā meita sākusi lietot narkotikas 18 gadu vecumā, jau ārstējusies, bēgusi no slimnīcas, pašlaik gluži vienkārši iet postā.
Pasakiet, vai tās nav šausmas? Esmu dzirdējusi, ka manas jaunības pilsētu Jelgavu tagad saucot par heroīna galvaspilsētu. Tur ir tik daudz studentu arī no Bauskas rajona. Kļūst bail, vai mēs zinām, kas notiek ar mūsu bērniem? Un kurš palīdzēs, kad šī apsēstība jau būs klāt un skars nevis kaimiņa, paziņas, bet mūsu ģimeni?
H. SAKNE, pensionēta skolotāja
