Pirms diviem gadiem kļuvu par bezdarbnieci. Man ir pāri 50, vīrs miris pirms četriem gadiem, jaunākā meita šogad beigs vidusskolu, vidējā aizprecējās uz svešu zemi.
Pirms diviem gadiem kļuvu par bezdarbnieci. Man ir pāri 50, vīrs miris pirms četriem gadiem, jaunākā meita šogad beigs vidusskolu, vidējā aizprecējās uz svešu zemi. Vecākā meita dzīvo atsevišķi, tikko piedzima mazulis, un viņas vīrs nu mums visām ir vienīgais apgādnieks.
Visādi cenšos uzturēt možu garu, taču bezdarbnieka pabalstu vairs nesaņemu, bet iztikt ar vīra pensiju – 40 latiem – nekādi nevaram. Kādu vakaru meita, pārnākusi no skolas, virina ledusskapja durvis, grabinās gar maizes kasti, katliņiem, pannām. Jūtu, ka nekas no tā, kas mājās ir ēdams, viņai tā kā nav pa prātam.
Pretēji man, meitene nespēj par naudas trūkumu pasmieties. Domāju, kā lai iemācu viņai to mūža gudrību, ka faktiski naudai priekš laimes nav nekādas vērtības.
Sēž mans meitēns bēdīgs, asara tek pa vaigu… Mēģinu viņu uzmundrināt, runāties. Vienu vistas stilbiņu, ko esmu nopirkusi, katliņā apbrūnināšu un izvārīšu zupā. Būs buljons, gaļu sadalīsim mums abām, bet kauliņš – suņukam. Pupiņas novārīsim, zirnīšus, kartupeļu un sīpolu salātus samaisīsim ar eļļu. Runāju un pašai kļūst priecīgāk, jo neesam taču badā, nav jāiet pa miskastēm rakāties, ir vēl kaut kas pagrabā, pieliekamajā. Pamazām meitai acis kļūst gaišākas, viņa pat sāk man «spēlēt līdzi», spriežot, ka varētu taču arī iet katru dienu pusdienot pie kādas klases biedres. Vai nu mazums iemeslu, viņa smejas un piekodina suņukam, lai tas taupīgi ēd pēdējos sešus pedigripala krikumiņus.
Piepeši meita atceras, ka viņai kaut kur somā jābūt diviem maziem kēksiņiem, ko dabūjusi kādā veikalā rīkotā degustācijā, nesusi man un piemirsusi. Aiziet uz istabu un pēkšņi nāk atpakaļ, smiedamās pilnā kaklā. Atklājas, Dievs mūs ir uzlūkojis un mūsu pārdomās ieklausījies. Janvārī māsa uzdāvinājusi meitai desmit latu, lai nopērk jaunas bikses. Nauda noglabāta somas slepenajā kabatiņā aiz rāvējslēdzēja un… aizmirsusies. Aizgājām uz veikalu, nopirkām visu vajadzīgo.
Varbūt tieši tāpēc mēs to naudu dabūjām, ka centāmies tik viegli par to domāt, nevis krist izmisumā. Dievs zina, kad tiešām ko vajag!
