No ārsta vienmēr gaidām padomu un palīdzību, taču nav vienkārši izvērtēt, vai tiešām sniegts un saņemts tas, uz ko cerēts.
No ārsta vienmēr gaidām padomu un palīdzību, taču nav vienkārši izvērtēt, vai tiešām sniegts un saņemts tas, uz ko cerēts.
Ārstiem pacienti velta ne tikai pateicības vārdus. Vairāki cilvēki «Bauskas Dzīvei» pauduši savu viedokli.
Vai jānomirst mokās?
Neremdināmu sāpi vēstulē redakcijai uzticējusi Antoņina B. no Viesturu pagasta. Pagājušā gada nogalē viņa zaudējusi vīru, kurš miris Bauskas slimnīcas terapijas nodaļā. Atraitne uzskata – tas noticis tādēļ, ka ārsti nav snieguši pacientam vajadzīgo palīdzību un izturējušies vienaldzīgi pret viņa ciešanām.
Līdz 2001. gada 3. decembrim viņš ārstējies Latvijas Onkoloģijas centrā, kur dakteri darījuši, ko varējuši. Atgriežoties mājās, veselība drīz vien pasliktinājusies. Vīram tik ļoti trūcis elpas, ka 10. un 16. decembrī nācies izsaukt neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķus.
Terapijas nodaļā, kur vīrs ievietots, viņam neesot nodrošināts skābeklis, lai atvieglotu elpošanu, nav injicēti vajadzīgie medikamenti, kaut arī pacients vairākkārt lūdzis. Vīrs esot nomiris šausmīgās mokās, ko mediķi pat nav pūlējušies atvieglot, tā uzskata aizgājēja sieva. Viņa no sirds nožēlo, ka nav pati centusies nogādāt vīru pie ārstiem Rīgā. Sieviete ir pārliecināta, ka tad viņš būtu dzīvs vēl šodien.
Nevajag cerēt uz brīnumiem
Atceroties šo gadījumu, terapijas nodaļas ārste Sandra Lapsa-Ārenta uzsvēra, ka pacients bijis ļoti slims. Saprotot tuvinieku sāpes, viņa sacīja, ka nevar cerēt uz brīnumiem, ja onkoloģiska slimība ir tik smagā stadijā. Slimnieks bijis ievietots divvietīgā palātā, kur skābekļa tieša padeve nav iespējama, bet viņam esot palīdzēts, dodot elpot skābekli no tā sauktā «spilvena». Pacientu konsultējusi onkoloģe Ārija Zirne, kura ir arī ausu, kakla un deguna slimību speciāliste – tātad varējusi objektīvi izvērtēt, kāpēc elpošana ir apgrūtināta. Simptomātiskai palīdzībai injicēts morfijs un eifilīns, sacīja ārste, uzsverot, ka tas, kādi medikamenti jālieto, tomēr ir mediķa, nevis tuvinieku ziņā.
Saslimst ārstējoties
Pacienta un ārsta savstarpēju sapratni var paklupināt daža kolēģa paviršība. Par to rudens pusē redakcijai rakstīja kāda īslīciete. Pensionāre atzīst, ka, izpildot to, ko ārste norādījusi, viņa devusies uz fizioterapijas kabinetu.Taču pēc procedūru kursa viņa kļuvusi nevis veselāka, bet vēl slimāka. Izrādījies, ka pēc bronhīta sācies plaušu karsonis, ko nācies ārstēt vēl mēnesi. Ir ļoti grūti pierādīt, vai saslimšanas iemesls tiešām bijusi nosalšana nekurinātajā fizioterapijas kabinetā vai arī tas, ka viena medmāsa aprūpi veikusi labāk, otra ne tik rūpīgi. Taču jāatzīst arī tas, ka ikviena cilvēka organisms var atšķirīgi reaģēt gan uz medikamentiem, gan uz izmeklēšanas un atveseļošanas procedūrām. Nav vienu zāļu visiem.
Uzticība tiek zaudēta
Nedaudz citāds ir gadījums, ko pauda paciente, kura stingri nolēmusi atteikties no savas ģimenes ārstes pakalpojumiem. Ilgāk nekā mēnesi viņa cīnījusies ar paaugstinātu asinsspiedienu. Paciente lietojusi izrakstītos medikamentus, nomierinošos līdzekļus un zāļu tējas, tomēr labāk nav kļuvis. Vēstulē redakcijai viņa stāsta – bijusi tik novārgusi, ka zaudējusi cerī- bas uz izveseļošanos, tomēr, tuvinieku mudināta, aizbrauku- si uz privātu medicīnas iestādi Rīgā.
Uzklausot sievietes sūdzības, privāti praktizējošā daktere vispirms nosūtījusi uz urīna un asins analīzēm. Tās un vēl citi izmeklējumi atklājuši, ka nierēs ir iekaisums un hipertensija (paaugstināts asinsspiediens), kas bijis viens no saslimšanas simptomiem. Paciente neslēpj izbrīnu, ka vietējā daktere Bauskā ārstēšanās laikā viņai nav piedāvājusi veikt analīzes. Acīmredzot tas darīts, taupot naudu, jo par katru izmeklējumu dakterim taču jāmaksā no līdzekļiem, kas viņa praksei atvēlēti. «Daudzkārt vairāk man nācās samaksāt privātajā klīnikā, tomēr tur es jutu, ka mani cenšas ārstēt, nevis tikai uzklausa, nomierina un izraksta kārtējās zāles,» raksta sarūgtinātā paciente.
Cik gudram jābūt pacientam?
Ir gadījies dzirdēt, ka mediķu bieds esot pārgudrie pacienti – hipohondriķi. Tik tiešām viņi nav muļķi, bet gan interesējas par medicīnu un seko pašsajūtai. Tāpēc šādi pacienti ir pārliecināti, ka paši zina, kas viņiem kaiš un kā slimība jāārstē. Taču šķiet, ka pašlaik tieši šādi slimnieki ģimenes ārstiem ir visizdevīgākie. Viņi pie daktera nāk ar skaidru un vienkāršu mēr- ķi – pēc ierasto medikamentu receptes. Tās izrakstīšana nemaksā neko, ja nerēķina pacienta nodevu. Kad šāds slimnieks aizvēris prakses ārsta durvis, apmierinātiem jājūtas abiem – pacients dabūjis, ko gribējis, mediķis nav apgrūtinājis sevi ar tēriņiem izmeklējumiem.
Tomēr tieši šajā brīdī sākas problēmas tiem, kuri pilnībā gribētu veselību ielikt ārsta rokās, gaidot palīdzību. Gandrīz vai sāk likties, ka pacientam tiešām ir jābūt ļoti gudram. Kā citādi lai uzdrošinās prasīt dakterim nosūtījumu uz tām vai citām analīzēm, procedūru, izmeklējumu vai speciālista konsultāciju? Te iespējams arī konflikts, jo ārsts var iebilst pret šādiem lūgumiem un prasībām. Veselības aprūpe tomēr nav veikals, kur klientam vienmēr taisnība.
Kas būs līdz gada beigām?
Nesaprašanās sakne ir tā pati lādētā un peltā, ilgotā un cerētā nauda, kuras nav. Ar šo rakstu nekādā mērā negribu aizskart mūsu rajonā strādājošos dakterus. Patiesību sakot, viņu man ir pat žēl, – kā netaupīt, ja pašlaik neviens nevar pateikt, kāds būs mediķu darba finansiālais nodrošinājums līdz šī gada beigām. Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra ar Viduslatvijas slimokasi līgumu par finansēšanu noslēdza tikai 17. janvārī, arī tad – uz laiku līdz 31. martam. Kas būs pēc tam? Turklāt šis jautājums attiecas ne tikai uz ģimenes ārstiem, bet arī uz slimnīcu darbu un speciālistiem, kuri pieņem poliklīnikā.
Vēl nesen šķita neiespējami, ka slimnīca varētu atteikties ārstēt pacientus. Taču 2001. ga- da nogalē tā notika Rīgā, kad 1. slimnīca bija spiesta slēgt vairākas nodaļas tādēļ, ka nebija naudas, lai nodrošinātu to funkcionēšanu. Kārtējās pārmaiņas nevieš skaidrību.
