Lauku sētas vienmēr bijušas raibu notikumu vietas – padomju laikos tās bija jāsargā no «noaršanas» vienlaidu tīrumu vārdā, savukārt pēc privātīpašuma uzvaras gājiena par dominanci gadās sastrīdēties pat tuvākajiem radiniekiem.
Spridzina ozolus
Vienlaidu milzu tīrumu ierīkošanas cīņā kādas Codes pagasta viensētas saimnieki padomju «nolīdzinātājiem» izrādījās nepieveicami pretinieki, jo bija neatlaidīgi un izmantoja arī dažu viltību. Tādas tak pret ļauniem darbiem pieļautas pat tautas mutvārdu mantojumā pasakās un teikās, tātad nekāda lielā skāde nav.
Vēl pirms māju nojaukšanas tīrumu ierīkotāji ķērās pie kokiem. Kā stāsta tolaiku liecinieki, dižākos ozolus spridzināja ar dinamītu. Taču bija kāds āķis, vēstures pētnieku atklāto nule Iecavā aprakstīja dzejniece Eva Mārtuža. Dižkokiem ar vienlaidu stumbru vienkārša spridzināmās ierīces aptīšana diez ko nevarēja nodarīt, lai gan sabojātu mizu un koksnes virskārtu. Spridzināt ar panākumiem varēja svētozolus, kas pēc baltu tradīcijas senlaikos audzēti no stādu grupas – sešiem ozoliņiem lokā. Apmēram cilvēka augumā tie savienojās, bet atvērumā pie saknēm varēja ērti ievietot dinamītu, kas koku sarāva gabalos.
Noņem ciršanas zīmes
Codes sētas dižozols ar vienlaidu stumbru spridzinātājiem nebija pa spēkam, taču līdz ar citiem kokiem tika aplikts ar ciršanas zīmēm, rādot darbu gaidāmajiem gāzējiem ar zāģiem.
Saimnieki nekavējās – tiklīdz zīmju licēji bija atstājuši sētu, ciršanas apzīmējumi tika noņemti un likvidēti. Kad gāzēji nākamajās dienās iebrauca pagalmā, cērtamā nebija. Tā izrīkojušies vairākas reizes, līdz par nelikvidētajiem kokiem, šķiet, piemirsa.
Pret kopsaimniecības traktoriem, kuru vadītājiem patika nikni izlaist tieši pa sētas vidu, atrada citu līdzekli – iebraucamā ceļa galā iestādīja krūmus, lai sētsvidū saglabātu neskartu loku. Tur vēl izraka dīķi, un traktoristi atrada taisnāku maršrutu, lai nevajadzētu līkumot. Tagad šajās mājās joprojām dzīvo vairākas tās pašas dzimtas paaudzes, koki un krūmi ir pilntiesīgi sētas iemītnieki, loks ar stādījumiem un dīķi papildina latvisko ainavu.
No otras puses
Kādas citas zemgaliešu dzimtas mītnē, kas denacionalizācijas gaitā atgūta ar divām mājiņām jaunākajai un vecākajai paaudzei, sākotnēji nelielas domstarpības, nevienam negribot piekāpties, izauga līdz kariņam. Sadalot īpašumu abām ģimenēm, pa vidu atstāts kopējs iebraucamais ceļš, taču ar to strīdi nebeidzās.
Vecākā paaudze uzskatīja, ka saņēmusi nepietiekami lielu zemesgabala daļu, tāpēc ceļu sāka pierakstīt sev, liedzot iebraukšanu pašu mājās jaunākajai ģimenei. Vienvakar ceļš bija pārrakts. Kad iedobums aizbērts, kaimiņi nopūlējušies vairākas dienas, līdz izdevies pār to pārgāzt koku.
Pēc šī izgājiena apbraucis šķērsli pa pļavu, jaunākās ģimenes tēvs atmeta strīdiem ar roku un vienojās ar sava īpašuma otras puses kaimiņiem, ka pa kopējo robežu izveidos citu iebraucamo ceļu. Lai arī tas prasījis palielu ieguldījumu un vēl jāuzlabo, pār šo kokus neviens negāzīs, nosmejas saimnieks. Katram īpašumam ir vismaz divas puses.
