Leontīne Grīnberga Bauskas rajona Vecumnieku pagastā par veterinārārsti strādā jau piecpadsmit gadu.
Leontīne Grīnberga Bauskas rajona Vecumnieku pagastā par veterinārārsti strādā jau piecpadsmit gadu.
«Ietekmes jomas» pagastā draudzīgi sadalītas ar kolēģi un darba pietiekot abiem. Ļaudis Leontīni pazīst kā prasīgu un diezgan šerpu sievu, kura pret lopiem nav īpaši maiga. Uz viņu var paļauties un aicināt palīgā tad, kad paši galā netiek. Leontīne zina, ko iesākt gan ar govi, kura sper, gan ar suni, kurš kož. Viņa nebaidās doties šķūnī pie trakas lapsas tad, kad visi pārējie ir nobijušies.
Izraujas no mājām
Pirms gada Leontīne Grīnberga Vecumniekos atvēra privātu veterināro aptieku. Šis bizness bija veiksmīgs un ārste ieguva popularitāti. Pašvaldību vēlēšanās martā Leontīni ievēlēja pat par pagasta deputāti.
«Bija laiks, kad sēdēju mājās, un mani tas pilnībā apmierināja. Tagad vēlos būt sabiedrībā un cilvēki paši mani sameklē. Ja sēdi mājās kluss, tad nav ko gaidīt, ka būsi kādam vajadzīgs. Kolīdz sāc rosīties, apkārtējo attieksme mainās. Pat bērni mājās tagad mani klausa vairāk nekā agrāk,» saka Leontīne.
Doma atvērt veterināro aptieku bijusi jau sen. Tomēr trūcis pārliecības, ka tur kas sanāks. Tikai pēc tam, kad Leontīne beigusi sieviešu uzņēmējdarbības kursus, radusies apziņa, ka ir vērts mēģināt. Pirms tam vēl apmeklēti grāmatvedības kursi, Leontīne tagad ir bilancspējīga grāmatvede, kura nebaidās arī no audita pārbaudes.
Dažreiz aptiekā «Pie Leontīnes» izveidojas rindas – ne tāpēc, ka cilvēki daudz pirktu, bet gan tādēļ, ka viņi vēlas aprunāties, kādus lopus labāk turēt un ar kādu biznesu nodarboties. Un Leontīne iesaka meklēt brīvu tirgus nišu – turēt kazas, gaļas liellopus, aitas.
Zāles mīluļiem
Veterinārajā aptiekā visvairāk pērk nevis dārgas zāles liellopiem, bet speciālo barību un zāles suņiem un kaķiem. Arī Leontīne cenšas padziļināt zināšanas mājas mīluļu kopša- nā, to agrāk Lauksaimniecī- bas akadēmijā mācīja tikai nedaudz.
Aptiekā ir plakāti ar visdažādāko sugu suņu un kaķu attēliem. Skolēni starpbrīžos mēdz ieskriet aptiekā dakterei pavēstīt ko jaunu par saviem lutekļiem. Tad viņi var izvēlēties, kādu skaistuli pirks, kad būs lieli.
«Govis pamazām iziet no modes. Gudrākie veterinārārsti par savu biznesu izvēlas dārgu suņu aprūpēšanu. Ne tikai turīgākie pilsētnieki, bet arī lauku ļaudis suni un bieži arī kaķi uzskata par ģimenes locekli. Viņi cenšas to pienācīgi aprūpēt. Gadās arī kuriozi, kad viens otrs vēlas, lai suni ārstēju pa telefonu. Reiz man zvanīja un teica, ka suns aizrijies ar asaku un rīstās. Esot ēdis siļķi. Es gan šaubījos, vai ar siļķes asaku var aizrīties. Atklājās, ka suns ir saaukstējies un tāpēc klepo…» atceras veterinārārste.
Gadījies arī tā, ka pircēja jautājusi, lai kaut ko iesakot žurkām. Leontīne iedevusi arī pašu stiprāko žurku indi. Pircēja brīnījusies – vai tad tagad žurkām tāda barība? Atklājies, ka viņa gribējusi nopirkt barību baltajām žurkām, kuras turējusi kā mājdzīvniekus. Citā reizē kāda nobijusies kaimiņiene jautājusi, vai pelēm varot būt trakumsērga? Leontīne sacījusi, ka varot gan. Kaimiņiene teikusi, ka tad esot pavisam slikti, jo pele, kuru izņēmusi no slazda, viņai iekodusi. Tad Leontīne cietušo mierinājusi, ka garzobe tomēr nez vai būšot traka, jo neesot skrējusi pakaļ un metusies saimniecei virsū, lai kostu, bet aizstāvējusies nāves draudu dēļ.
Upju vārdi ragainēm
Tieši pašvaldību vēlēšanu dienā Leontīnes gotiņai atskrējis teliņš. Bullītis, kā jau laukos pieņemts, nosaukts atbilstoši politiskās dzīves aktualitātēm – par Deputātu. Kaut arī Vecumnieki Lielupei atrodas tuvāk nekā Ventai, govis visbiežāk tiekot nosauktas par Ventām, Vecventām un Jaunventām. Esot arī dažas Gaujas un viena Nīla. Sastopamas vairākas Beižas un viena Rama. Nebūt ne visi saimnieki piena devējām liekot skaistus vārdus. Leontīnes pacienšu sarakstā ir govis vārdā Figa, Klaša, Nabadzīte, Vodka… Ja saimnieks nevarot izdomāt vārdu, tad telīti saucot gluži vienkārši par Goču.
Bērniem citi nodomi
Leontīne Grīnberga atzīstas: «Esmu mēģinājusi par savu profesiju ieinteresēt bērnus, taču zinu, ka vecākais dēls un meita to nekad neizvēlēsies. Vienīgi pastarītis Klāvs katru vakaru nāk man līdzi uz kūti. Kamēr es slaucu govis, viņš iekāpj cūkas aizgaldā, lai samīļotu sivēnus. Vīram Mārtiņam kūts smaka manos matos ne īpaši patīk, arī ar veterinārārsta darbu saistītie skati viņam nav tīkami.»
Mārtiņš palīdzot govij dzemdībās izvilkt teļu, bet tad pa galvu, pa kaklu metoties ārā no kūts. Ne jau visiem lemts būt par veterinārārstu…
