Redakcijas darbinieki ar ģimenēm un draugiem pagājušo piektdien un sestdien ceļoja pa kaimiņzemi Lietuvu.
Redakcijas darbinieki ar ģimenēm un draugiem pagājušo piektdien un sestdien ceļoja pa kaimiņzemi Lietuvu. Ar šo valsti man saistās bērnības atmiņas – visa kolhoza ļaužu braucieni pēc desām. Lietuvu pēdējā laikā biju skatījusi tikai caurbraucot pa tūristu autobusa logu. Klaiņojot pa Palangu iebraukšanas vakarā un nākamajā dienā, ar nožēlu nācās secināt, ka ne tikai igauņi, bet arī lietuvieši ir mums (lasīt – Bauskai) priekšā tūrisma attīstības nozarē.
Palangā, kur vien sper kāju, – kavine jeb kafejnīca. Kā atzina kolēģe Inga Muižniece, – cita par citu skaistāka. Turklāt reti kurā kafejnīcā nebija apmeklētāju. Tas liecina, ka tūristi labprāt atstāj naudu Lietuvā. Un tieši iztērētās naudas daudzums, kā uzskata speciālisti, ir viens no konkrētas valsts tūrisma raksturotājiem. Otrs – uzturēšanās ilgums, kas liecina, cik iecienīta ir attiecīgā zeme.
Cilvēku rinda ceļa malā, kas piedāvā īrēt kambarus jeb istabas, rāda, ka tūristi labprāt uzkavējas Lietuvā. Nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma.
Jāatzīst gan, ka Palanga atstāja kosmopolītiskas un uz krieviski runājošu auditoriju vērstas pilsētas iespaidu – krievu dziesmas «kavinēs», veikalos un kafejnīcās strādājošie labprāt runā krievu valodā. Ar gandarījumu konstatēju, cik noderīga ir krievu valoda, kura man tik ļoti patīk. Skumji apzināties, ka globalizācija pamazām izdzēš atšķirīgo. Par to lika aizdomāties gan lietuviešu nacionālā ēdiena – cepelīnu – iejukšana hotdogu un frī kartupeļu jūklī, gan arī grūtības atrast, ko atvest no Lietuvas ciemakukulim. «Karūnas» konfektes ir nopērkamas arī pie mums…
Ar nepacietību gaidīju jūliju, kad, kā solīja SIA «Pils A
