Galvaspilsētas mēra izlēcieni sociālajos tīklos, mēģinot «ieknābt» latviešiem par neatkarības atkarību no padomju režīma uzvaras pār nacismu, šķiet vien popularitāti alkstoša gailēna ķērcieni, salīdzinot ar mēslu kaudzi, kas atklājusies «nacionālo» partiju patrepē.
Pat Saeimas priekšsēdētāja izliekas nedzirdam jautājumu, kādā valodā runājusi ar vienu no Latgales novadu vadītājiem. Varbūt tāpēc, ka mēra vietā latviski pa telefonu runājis viņa kolēģis un nav audioierakstu no domes sēdēm, lai pārbaudītu to norises valodu. Nepārsteidz, ka iespējamā nākamo vēlēšanu saraksta biedra izvairīšanās runāt valsts valodā neuztrauc Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvjus – viņiem ir pieredze ar apsūdzētiem «silesbiedriem». Tāpēc nav jābrīnās, ka tieši ZZS mēģina apturēt likuma grozījumus, kas Valsts kontrolei ļautu piedzīt zaudējumus no valsts un pašvaldību amatpersonām, kuras izšķērdē budžeta līdzekļus un sabiedrības mantu.
Skaļākie strīdi rit par Latvijas beidzot parakstīto Stambulas konvenciju, taču mani satrauc, iespējams, normālu cilvēku sašutums par televīzijas žurnālista «uzbrukšanu» tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam. Dīvaini, ka ļaudis nemulsina viņa izvairīšanās no atbildes uz jautājumiem, grabinot tukšu frāzi par konservatīvo vērtību aizstāvēšanu. Žurnālistu pienākums ir pieprasīt no politiķiem atbildību par viņu rīcību vai darbības imitāciju, ja tā nedod sabiedrībai labumu. Tāpēc žurnālistiem ir tiesības norādīt gan uz amatpersonu un citu atbildīgo, gan savu amata brāļu kļūdām, kas kaitē brīvai informācijas telpai.
Sabiedrību visvairāk šķeļ nevis muļķīgu apvainojumu izkliegšana, bet gan «pie siles» tikušo bezatbildība un ignorance pret tiem, kas viņiem uzticējuši varas atbildību.
