Codes pagasta mājām «Cāļi» pie jumta kores vienā pusē iemūrēti metālā kalti cipari 1 un 9, otrā – 0 un 2.
Codes pagasta mājām “Cāļi” pie jumta kores vienā pusē iemūrēti metālā kalti cipari 1 un 9, otrā – 0 un 2. Tas ir gadskaitlis, kas norāda, kad ēka celta.
Kad muižu zemes dalītas Pirmā pasaules kara dalībniekiem, šeit ienācis stelpietis, kurš sācis plašo Černovsku dzimtu.
Ciemojas uz mūžu
“Māja ir liela, un mūsu ir daudz – vīrs Jānis, dēls Mareks ar sievu Ilvu un dvīnīšiem Aneti un Arti, vīramāte Jevgenija Černovska, mana mamma Veronika Žagrakale. Mūsu dēls Andris vairāk pa Bausku, viņš studē “Turībā” juristos, ir Codes deju kopas dalībnieks un ar to pašlaik ir devies uz Slovākiju,” stāsta Janīna Černovska. Viņa “Cāļos” ieprecējusies, ienākot lielā ģimenē.
Saimniecei Jevgenijai Černovskai 19. novembrī būs 82. dzimšanas diena. Viņa uz Latviju atbraukusi no Novgorodas puses tūlīt pēc kara.
“Fronte pie mums stāvēja trīs gadus, kad vāciešus izdzina, palika tukša vieta. Manā dzimtajā vietā nav nekā, uz ko paskatīties. To zinu, jo reiz ar vīru kopā bijām turp aizbraukuši. Draudzene pirmā atkūlās uz Latviju atvaļinājuma laikā un nebrauca atpakaļ. Devos viņu apciemot un paliku arī es. Apprecējos 1948. gadā, kad man bija 24, vīram 40 gadu. Saimnieks tolaik vēl bija viņa tēvs. Tūlīt arī iestājāmies kolhozā. Māja vienmēr ir bijusi mūsu, sveši te nav iemitināti. Mūri biezi, vasarā labi, ir, kur patverties no svelmes. Ziemā arī nesalstam, dēls sagādā malku un kurina centrālo apkuri,” stāsta Jevgenija.
Dzimtas bagātība
Vispirms ģimenē piedzimušas trīs meitas – Ārija, Silvija, Tamāra –, pēc tam dēli – Ēriks un Jānis. Visiem savas mājas un saimniecība, bet tēva sētā palicis jaunākais – Jānis. Viņam nekad prom no mājām nav gribējies iet, tik vien, cik dienesta laikā armijā citviet pabijis. Saulainē izmācījies par automehāniķi, un tagad tehnika un zeme ir viņa ziņā. No vectēva mantoti 12 hektāru, kuros aug dārzeņi, pārējā zeme brālim.
“Ja mēs kolhoza laikā būtu strādājuši tik centīgi un tik daudz kā tagad, kad pašiem jāsaimnieko, ziniet, Amerika mums līdzi netiktu,” saka Jevgenija.
Zemes lietas patīk arī Marekam, bet mazdēls Artis kā ierauga traktoru laukā strādājam, tā mazajām kājelēm dipina prom no sētas – pie tēta vai vectēva. Laikam būs zemnieks un šīs zemes mantinieks, saka Janīna.
Jevgenijas bagātība ir pēcnācējos – no saviem pieciem bērniem viņa iemantojusi divus mazdēlus un astoņas mazmeitas. Savukārt caur tiem ciltskoku vēl papildinājuši astoņi puisēni un trīs meitiņas. Visi sanāk kopā vismaz reizi gadā, novembrī, kad dzimšanas diena ir Jevgenijai un dēlam Ērikam. Tad lielā māja ir pilna cilvēku.
Pienu nedzer
Nu jau vairākus gadus “Cāļos” nav ne vistu, ne gaiļu, ne arī cāļu. Tie knābātāji ir trakāki par kultivatoru, pēc viņiem zāle ilgi neaug, bilst Jānis. Mamma atceras, ka savu reizi viņas vistas iegājušas meitas dobēs, citu – dēla vagās un klapata vien bijusi. Tā nu izlēmuši no olu dējējām atteikties.
Drīz nebūs arī gotiņas, pienīgajai Ventai Janīna meklē pircēju. “Tas laikam ir gēnos, Jānim arī piens negaršo, Mareks neēd pat biezpienu, bet mazie vakarā pirms gulētiešanas prasa jogurtu, jo tā pieraduši. Govi pati no telītes izaudzināju, laba un mīļa, domājām, mazbērniem vajadzēs pienu. Bet, ja nu ne, lai tiek citiem,” stāsta Janīna. Tagad viss tiek pakārtots mazbērnu vajadzībām. Zālienā mājas priekšā ir šūpoles un smilšu kaste.
Atmiņas klauvē
Jevgenijai par māju ir savs nostāsts. Dzirdēts, ka pirms gandrīz 100 gadiem gala istabā kāds esot pakāries. Kad tur dzīvojusi meita, viņa sacījusi, ka reižu reizēm kāds tā kā klauvē pie sienas. Par līdzīgiem trokšņiem pārliecinājusies arī Jevgenija, un tad viņa uzaicinājusi uz mājām katoļu mācītāju. Pēc tam nekas tāds vairs nav atkārtojies.
Dēls Jānis gan mammas stāstu neatzīst par patiesu. Māja ir veca, sienas sēžas. Kad salabojuši jumtu, tad arī krakšķi mitējušies. Tā nu “Cāļi”, kārtīgu cilvēku kopti, vada jau otro gadu simteni.
