Pirms divām nedēļām pavisam negaidīti mani pārsteidza divu simpātisku, slaidu, staltu un sportisku kungu vizīte. Jautāta, vai es viņus atpazīstu, pavisam apmulsu.
Pirms divām nedēļām pavisam negaidīti mani pārsteidza divu simpātisku, slaidu, staltu un sportisku kungu vizīte. Jautāta, vai es viņus atpazīstu, pavisam apmulsu.
Sāku pārcilāt darbabiedru un nejaušu paziņu loku, taču – nekā. Neizdevās arī mana viltība iepazīties no jauna. Kungi nepadevās, un nācās vien minēt tālāk. Kad viņi pateica, ka dzīves gājums jāpatinot 50 gadus atpakaļ, un jau bijām apsēdušies turpat pagalmā pie galdiņa, atmiņā pirmie sāka ataust Aivara vaibsti un gaišo matu cekuls. Taču tas Aivars, kuru pazinu toreiz, bija pavisam maza auguma – otrs mazākais no 13 audzēkņiem, kas 1956./1957. gadā beidza Pāces skolu. Manā priekšā stāvēja divi slaidi, par mani garāki kungi, kaut pati esmu gara auguma, arī toreiz klasē biju garākā. Andri biju iedomājusies vismaz nedaudz apaļāku, bet viņa auguma aprises nav mainījušās ne par matu, izņemot to, ka arī viņš pastiepies garumā. Vienīgi vēju un saules appūstā un iedegusī seja liecina par gadiem un dzīves pieredzi. Kad no manām acīm bija nokritis 50 gadu biezais miglas plīvurs, sākām runāt par vizītes mērķi, kurš bija prozaiski vienkāršs un oriģināls…
Daļa no mūsu klases bija redzējusies Pāces skolas 100 gadu salidojumā, taču ne visi, tādēļ jau toreiz tika lemts, ka šogad ir obligāti jātiekas mūsu – J. Mileikas audzināmajai – klasei. 1956./1957. gadā skolu beidzām 13 audzēkņu – trīs puiši un desmit meiteņu –, no kuriem divu vairs nav mūsu vidū. Zigmunds Goba esot miris, dienēdams armijā Igaunijā, bet audzinātāja J. Mileikas otro sievu Ināriņu pieveica nejauka, ļauna slimība.
Protams, biju sajūsmā par vizītes mērķi, tā ka atlika tikai saskaņot laiku, tālumniekus un norises vietu. Tikšanās bija paredzēta Skultē pie Elvīras. Andris vēl piebilda, ka centīsies sagādāt busiņu, lai nevienam nav jāklīst un jāmaldās. Šķīrāmies, lai tiktos 9. jūlijā pie manis, no kurienes mūsu – sešu cilvēku – grupa, ieskaitot audzinātāju, devās ceļā. Galapunktā mūs viesmīlīgi sagaidīja Elvīra ar ģimeni un klases biedrene Rita. Četras “meitenes”, dažādu iemeslu kavētas, arī šoreiz nebija mūsu vidū. Žēl gan, bet neko darīt. Mēs visi astoņi, audzinātāju ieskaitot, sūtām jums sveicienus un laba vēlējumus. Turieties, Ārija, Ināra, Mirdza un Regīna, lai nākamgad, 7. jūlijā, varētu tikties Pāces parkā – šoreiz pie skolotāja un Pāces skolas bijušā direktora Jāņa Mileikas.
Tas laiks, kuru pavadījām kopā Skultē, mums pagāja kā viens mirklis – nespējām izrunāt pat pašu svarīgāko. Lai gan zināms priekšstats par mūsu astoņu dzīves gājumu ir radies, 50 mūža gadus arī vispārējos vilcienos nav iespējams ietilpināt vienas stundas stāstījumā, bet visādā ziņā tā bija jauka un neaizmirstama tikšanās.
Par to esam pateicīgas mūsu puišiem Aivaram Zeltiņam no Codes un Andrim Kluinam, kuri parūpējās par mūsu informēšanu, un it īpaši Andrim – par transportu.
ANITA
