Sibīrija mums lielākoties saistās ar vecākās paaudzes un senču traģiskajiem pārdzīvojumiem Latvijas vēstures izšķirošākajos brīžos.
Sibīrija mums lielākoties saistās ar vecākās paaudzes un senču traģiskajiem pārdzīvojumiem Latvijas vēstures izšķirošākajos brīžos. Taču šoreiz trīs jaunu vidzemnieku un latgalietes tālās zemes redzējums šīgada vasaras saulgriežos.
Maldīgs priekšstats
Ingai Saleniecei, valsts pārvaldes darbiniecei, no brauciena prātā palikušas lietas, kas ļoti pārsteidza: “Tā kā dzīvojām Kurzemes Ozolciema viesģimenē, tuvāk iepazinos ar saimnieku Taņas un Vitālija Jasko meitām – Veroniku un Alīnu –, kuras ir pusaudžu vecumā. Man palika iespaids, ka viņas un citi ciema bērni ir nesamaitāti ar globalizētās pasaules inovācijām, piemēram, datoriem un internetu. Veronika ar Alīnu cīnījās par katru darbiņu, ko mamma uzdeva. Kurzemes Ozolciemā vēl ir kaut kas saglabājies no mūsu bērnības (pašlaik trīsdesmitgadnieku paaudzes – K. S.). Pārsteidzoši, ka tālajos Sibīrijas ciemos dzīves apstākļi ir labāki, nekā es biju iepriekš iedomājusies. Automātiskās veļas mašīnas, virtuves tehnika viņiem nav nekas svešs.
Atmiņā palikusi sibīriešu viesmīlība, cik sirsnīgi viņi uzņēma mūs – svešus cilvēkus. Iespējams, tas saistīts ar krievu kultūru.
Mani nedaudz pārsteidza, cik ļoti sibīrieši mīl savu valsts prezidentu. Eiropā un pie mums viņu vērtē skeptiski, taču tur nepārprotami atbalstītu, ja varētu ievēlēt uz trešo termiņu. Acīmredzot cilvēks ar stingru roku Krievijā ir vajadzīgāks, un tas ir svarīgāk par kaut kādiem demokrātijas principiem.”
Dzīvo un joko
Citādāku Krieviju ieraudzīja Dainis Circenis, kurš strādā tirdzniecībā. “Runājot par Sibīriju un par Krieviju vispār, puslīdz jau zināju, uz kurieni braucu. Spilgtākais iespaids bija cilvēki, kas mierīgi dzīvo savu dzīvi un dzen jokus paši par sevi.
Pārdomas izraisa šo ciematu (Kurzemes Ozolciema un Augšbebru – K. S.) nākotne. Godīgi sakot, viņi pamazām izmirst. Pievērsu uzmanību arī vēstures uztverei, proti, no kurienes viņi cēlušies, kas tā tāda Latvija. Man likās, ka lielākajai daļai bija vienalga…
Diemžēl joprojām Krievijā veikalos tantes uzbļauj, ja neko neesi nopircis. Katrs domā tikai par sevi, un netiek ievērotas pieklājības normas utt. Vārdu sakot, “bardaks”. Ja ar tevi kaut kas notiek, tad pat gailis pakaļ nedziedās. Brauciena beigās arī pats sāku saprast, ka jebkurā situācijā jārīkojas ātri un bez liekām pārdomām. Tikai tā var izdzīvot Krievijā… Jebkurā gadījumā šis nebija pēdējais brauciens uz šo kaimiņzemi, jo tur tiešām ir, ko redzēt un piedzīvot,” tā vidzemnieks.
Pie odiem, ciedriem un…
Jau sen uz lielo kaimiņzemi gribēja doties Daiņa kolēģe Līga Stankeviča, informācijas tehnoloģiju speciāliste. “Es nevīlos. Tā, manuprāt, ir valsts, kurā iemīlēties un atgriezties. Mani visvairāk pārsteidza tas, ka Sibīrijas latviešu ciematos bija tik maz latviskā. Taču nezinu, vai tas maz pie odiem, ciedru kokiem un kandžas iederētos. Tur visiem dvēsele ir krieviska. Zinu, ka tas nav sliktākais, kas var notikt.
Sibīrijā daba vienkāršībā un patiesumā ir ļoti skaista. Kā saka viens mans krievu draugs – “skromno, no milo” (no krievu val. ‘vienkārši, bet skaisti’ – K. S.).
Tādi ir mani iespaidi – visai rožaini, bet negadās bieži satikt cilvēkus, kas pat par dzīvi prot pasūdzēties gaiši un pozitīvi. Tas, kā mums, latviešiem, pietrūkst.
Protams, piekrītu arī Daiņa teiktajam. Šajā valstī ir juceklis. Tur nav ceļu, es tā noteikti nevarētu dzīvot. Taču nedrīkst visu skatīt tikai pēc savas mērauklas. Man jau liekas, ka viņi nemaz neprastu dzīvot citādāk. Pat tagad sibīriešiem ir nostalģiskas atmiņas par kolhoziem un tiem laikiem, kad visiem bija darbs turpat ciematā,” pārdomās dalās latgaliete.
Pa spēkam spītīgajiem
Emocijas atklāj Rasa Ziediņa, kura strādā meža apsaimniekošanas jomā. “Vienalga, vai latvieši paši aizbrauca uz Sibīriju vai viņus uz turieni izsūtīja – tur nokļūšana un palikšana bija pa spēkam tikai ļoti stipriem un spītīgiem ļaudīm. Dzīve Sibīrijā nebija un nav viegla ne pirmajiem, ne otrajiem. Iespējams, tāpēc visi satiktie cilvēki likās gaiši, kā izturējuši dzīvē kādu nopietnu pārbaudījumu.
Mēs apciemojām un satikām ļaudis, kurus redzējām dzīvē pirmo reizi. Taču izjūtas man bija tādas, it kā atgriežoties pie visām savām mīļajām vecmāmiņām, kādas vien bijušas manā dzimtā.
Laiks tālajos latviešu ciemos iet citu gaitu, un liekas, tur neko nevar nokavēt. Vietējo sirsnību nav iespējams aprakstīt, Sibīrijas plašumu nevar fiksēt bildēs, Sibīriju var tikai izjust!” tā vidzemniece.
