Vienmēr ir bijis grūti ar citādajiem. Andersena pasakā neglīto pīlēnu izdzina no putnu sētas. Kladzinātāji taču nevarēja zināt, ka no pelēkā pūkaiņa izaugs gulbis.
Vienmēr ir bijis grūti ar citādajiem. Andersena pasakā neglīto pīlēnu izdzina no putnu sētas. Kladzinātāji taču nevarēja zināt, ka no pelēkā pūkaiņa izaugs gulbis.
Tā nācies domāt, lasot atsauksmes, ko lasītāji veltījuši rakstiem par dažiem jauniešiem. Puisis, kurš dodas brīvprātīgā gaitās, lai strādātu par slimnieku kopēju bez algas, tiek uzskatīts par nenopietnu “džeku”. Ja reiz braukt uz ārzemēm, tad tikai pelnīt – mašīnai, mācībām, iztikai, labākai dzīvei. Kamēr Latvijā šādas iespējas daudziem nav, jebkurš darbs, par kuru maksā, ir labs.
Cilvēks, kurš kā Raiņa Antiņš, stikla kalnā jādams, domā par zilo vizbulīti, ir tikai tāds “pajoliņš”, precīzāk sakot – muļķis. Viņa gados citi ir apprecējušies (citi arī izšķīrušies) un normāli iekārtojuši dzīvi, nevis “dauzās” pa pasauli.
Te nu ir jādomā, ko katram nozīmē “normāli”. Tā kā visi? Un kas tad ir visi?
Arī es šovasar ar tādu kā mazu neuzticību ieklausījos tajos Eiropas valstu jauniešos, kuri strādāja bērnunamā “Annele”. Viņi pelna pietiekami, lai atvaļinājumu pavadītu Krētas vai Bahamu salās. Tomēr ekskursanta virspusējie iespaidi nav salīdzināmi ar dzīvi vienkāršu ļaužu vidū, izbaudot ikdienu un iepazīstot kultūru ne tikai no spožu bukletu lappusēm.
Vai tas ir domāšanas līmenis, ko sasniedz, kad dzīvei nepieciešamo vērtību piramīdas pamats – izglītība, karjera, uzturlīdzekļi – ir nodrošināts un var atļauties paskatīties arī uz horizonta pusi? Taču neprātīgie ir bijuši arī grūtākos laikos. Dullais Dauka, baskājis, nepaēdis un nosalis, tomēr spēja pacelt acis augstāk par putras grāpi.
Un tas nav raksturīgs tikai jauniem cilvēkiem. Šovasar ekskursijā uz Poliju braucu kopā ar vairākiem cienījama vecuma ļaudīm. Iepazinos ar kādu pensionētu skolotāju pāri, kuri saņem mazu pensiju, bet ceļo katru gadu. Naudu krāj un vēl aizņemas no bankas pāris simtu latu, ko gada laikā atdod. “Dzīvoklis mums ir, no drēbēm vairs neizaugam, vienīgais, ko savos gados varam vēlēties – redzēt pasauli,” viņi saka. Tik dzīvespriecīgu un labvēlīgi noskaņotu kompāniju kā šie pavecie ļaudis sen nebiju sastapusi.
Taču nācies sēdēt arī pie galda, uz kura ir trīs tortes, lašmaizītes, kas vairs nelien iekšā, bet sarunas visu vakaru vērpjas tikai ap to, ka dzīve ir slikta un grūta.
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mani un jūsu bērni dzīvos citādāk nekā kādreiz mēs. Viņi mācīsies, strādās labi atalgotu darbu, ceļos. Precēsies nevis jaunības ātri gaistošā neprāta apdullināti, bet kad dzīvei būs sagādāts pamats. Un lai neravē dobes (ko arī es, būdama savu meitu vecumā, darīju ar ļoti gariem zobiem), ja pagaidām šķiet, ka puķes un arī pīrādziņus vienmēr varēs nopirkt veikalā. Gribu ticēt, ka gan jau pienāks brīdis, kad mājas siltums un ģimeniskās vērtības viņiem kļūs par vissvarīgākajām.
