Ģimene varētu kļūt par vienu no retajām miera ostām, kur vecāki kopā ar bērniem meklētu ceļu uz brīnumaino grāmatu pasauli.
Ģimene varētu kļūt par vienu no retajām miera ostām, kur vecāki kopā ar bērniem meklētu ceļu uz brīnumaino grāmatu pasauli.
Kāpēc tas ir nepieciešams, stāsta latviešu valodas skolotāja Bauskas 2. vidusskolas mācību pārzine Aija Slavīte. Tas ir svarīgi, kaut arī mūsdienu pasaulē ne visi var atļauties stundas vadīt tīkamu literāro varoņu sabiedrībā. «Laiks ir nauda» – devīze, kura no grāmatu lasīšanas «rauj nost» arvien jaunas un jaunas paaudzes.
Attēli ņirb gar acīm
«Mūsu bērnos vārds vairs neraisa asociācijas,» satraukti secina A. Slavīte. «Klonēšanas process rit pilnā sparā, radīti tiek jauni tehnokrāti, un tas ir apdraudējums gan cilvēka intelektuālajai, gan emocionālajai pasaulei. Datori, televīzijas raidījumi piedāvā gatavus attēlus, no kuriem vairums nav niansēti, tie nerosina domāt, papildināt redzamo ar savas iztēles gleznām. Vizuālo efektu temps ir tik milzīgs, ka bērnam nav laika apdomāties, apjaust redzēto un pievienot tam izjūtas, savus tēlainos variantus. To visu spēj piedāvāt tikai grāmatas, lasot tās lēni, pārdomājot uzzināto, nevis aizgūtnēm skrienot pa lappusēm, lai tikai noķertu sižeta pavedienu.
Piedāvāju vecākiem kopā ar saviem jaunāko klašu bērniem izlasīt Friča Bārdas dzejoli «Gaidās» un pēc tam aprunāties, ko viņš saskata šajās rindiņās, vai saprot vārdu tēlaino nozīmi.
Bērnos jārada ieinteresētība
Labas literatūras paraugi nav meklējami tikai klasiķu darbos. Arī Harija Potera piedzīvojumi ir bērnu iztēli rosinoši, turklāt tie ir mūsdienīgi. Džeralda Darela stāsti ir audzinoši, tie modina interesi par dabu, tajos saistoši tēlotas attiecības ģimenē. Sižets veidots aizraujoši, ar intrigu. Vecākiem nav jāvairās bērniem sākumā piedāvāt mazāk vērtīgas, toties saistošas grāmatas. Ir jārada ieinteresētība. Manuprāt, novārtā atstāti latviešu klasiķa Ernesta Birznieka-Upīša stāsti. Tajos ir izzinoši dabas apraksti, spraigs sižets. Autora tēlainā valoda bērnam nav nomācoša.
Lamājas, jo trūkst vārdu
Tehnikas attīstību nav iespējams apturēt, to arī neviens nevēlas. Bet jācenšas sabalansēt sevī visdažādākos apkārtējās vides uztveres elementus. Kāpēc pēdējos gados sabiedrībā daudzi cilvēki tik ļoti lamājas? Tāpēc ka viņi nemāk savas emocijas izstāstīt, izskaidrot. Cilvēkiem trūkst vārdu, emocijas gāžas pāri, un viņi lamājas.
Vārdu krājumu iespējams papildināt sarunājoties, meklējot atbilstošu nosaukumu katrai norisei. Pēdējos gados grāmatu plauktos arvien vairāk parādās publicistikas darbi, cilvēki lasa avīzes, žurnālus. Šādā lasāmvielā ir daudz informācijas, bet nav tēlu. Modē nākusi grāmatu lasīšana pa diagonāli. Lasītājs pēc iespējas ātrāk vēlas uzzināt stāsta finālu, kurš kuru nomušīs, viņam nav laika lasīt garus, tēlainus teikumus. Rudens garie vakari un rāmais, pārdomas rosinošais laiks ir piemērots, lai visa ģimene dotos vilinošā ceļojumā kopā ar interesantu un saistošu grāmatu varoņiem.»
***
Gaidās
Pelēkiem riteņiem
brauc zirneklis pa pļavu,
sarkanām pastalām
bradā saule pa kļavu.
Brēc izkapts tīrumā:
labs rīts, labs rīts!
Un auziņām, māsiņām,
zeltzāļu vaiņagi trīc.
Gar ziemeļiem barā
zili jātnieki klīst,
no papēžiem krusa birst,
iz rokām pavadas līst.
Aiz apvāršņa Dusmīgais Tēvs
liec slepus lokus ledus bultām.
Aiz apvāršņa Dusmīgā Māte
šuj baltus palagus melnām gultām.
Un viss, kam nesen tikās cīnīties,
nu raugās, kur atkrist, kam piekļauties.
Fricis Bārda
