Līdzīgi palu ūdeņiem Mēmelē plašsaziņas līdzekļos traucas ziņu straumes par neapmierinātajiem lauku ļaudīm un Bauskas pašvaldības prasību neizbraucamo grantsceļu dēļ izsludināt ārkārtas stāvokli. Kā dažkārt palos līdzās spēcīgām, cerību nesošām straumēm viedokļu plūsmā uzpeld neizpratnes radītās duļķes.
Respektabla telekanāla žurnālists, pirms gatavot sižetu par notiekošo, vēlējās izzināt situāciju. Šīs aktivitātes izskatoties pēc priekšvēlēšanu «ņemšanās». Vai tiešām ceļi laukos ir tik neizbraucami? Visu cieņu kolēģim, kurš veidojis skaļu patiesību vēstošas reportāžas par satrunējušo «knābi» un glumajiem oligarhiem. Viņa attieksme spilgti parāda, ka galvaspilsētā pa trotuāriem staigājošie un pa asfalta lentēm uz Jūrmalu vai Ogri lidojošie nespēj saprast, ka Latvijā tūkstošiem ļaužu ik dienu savus braucamos lauž pa «arumiem», dubļiem un bedrēm, ko dokumentos un iestāžu uzskaitē dēvē par grantsceļiem.
Dzirdētas iebildes, ka pērn ceļi nav bijuši labāki. Tiesa, pērn uz Brunavu varēja braukt ar ātrumu 30 kilometri stundā, šogad – ar 20. Ir vēl, kur bremzēt un stagnēt.
Vēlēšanas var kļūt par lielisku atrunu demagogiem un darīt negribētājiem. Tas var vilkties mūžīgi, jo nākamgad vēlēsim Saeimu, pēc tam Eiropas Parlamentu. Mūs gaida bezgalīgs nedarīšanas laikmets.
Nevajag lauku ļaudis uzskatīt par idiotiem, kuri, premjeraprāt, ceļu remonta sākšanos gaida rīt ap pusdienas laiku. Šie protesti ir prasība novērtēt patieso situāciju un izsvērt, kas ir nepieciešamāks – tūkstošiem eiro vērtie brāķa stabiņi uz drošības saliņām, miljonu vērtās inteliģentās satiksmes plūsmas analīzes sistēmas, dubultās apdzīvoto vietu nosaukumu un stilizēto simbolu ceļa zīmes, vai tomēr pāris kilometru normāla ceļa uz lauku ciemu vai ražotni? Tā ir prasība apstāties un ieraudzīt to «tanti Bauskas novadā», kurai atņemtas Satversmē garantētās tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi.
