Biezajā vārdu plūsmā zemapziņā aizķērās frāze «Pagātnē nekas vairs nenotiek» un no tās ir jāatbrīvojas.
Biezajā vārdu plūsmā zemapziņā aizķērās frāze «Pagātnē nekas vairs nenotiek» un no tās ir jāatbrīvojas. Šāds apgalvojums ir apstrīdams. Pagātne virza, dzen un neatlaižas ne brīdi. Pagātnē notikušais ieaug šodienā un nākotnē.
Politiski represēto saietā Bauskā Saeimas deputāts Juris Dobelis, savu Pūķa izcelsmi apstiprinājis, raksturoja divtūkstošo. Tas būšot liesmojošs, tāds pats kā 1988., kad Latvijā notika pavērsiens uz neatkarību. Bijušais sasaucas ar gaidāmo.
Kaut gan Pūķa gads sākšoties tikai 5. februārī, ar temperamentīgo deputātu, šķiet, jau notikušas pārvērtības. Viņš kļuvis rimtāks, korekts runā un pat emocionāls. Kā nekā zēnība jau garām, šogad neatkarības cīnītājam būs 60.
Tradicionālās janvāra jeb barikāžu dienas apaugušas ne vien ar leģendām, bet arī ar viltus varonību. Pirmās piemiņas medaļas jau izdalītas «sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem». Vai pienāks reize traktoristiem, šoferiem, meža tehnikas vadītājiem un citiem «sabiedrībā nepazīstamiem» pilsoņiem, kuri neklausīja nu jau medaļotos politiķus, kas pirms laika mudināja izvest tehniku no galvaspilsētas? Viņi, «nepazīstamie», aizstāvēja savu Latviju, nevis «šo valsti» un «šos politiķus». Pagātne atnāk un strādā uz mūsu prātu un jūtām. Bez medaļām un tukšiem vārdiem.
Par piemiņas ansambli komunistiskā terora vajātajiem jau bijis tik daudz strīdu satura un vietas izvēlē, ka, vēl netapis, tas jau iemantojis netīkamu auru. Autori, neguvuši pārliecinošu sabiedrības atbalstu, bija atteikušies darbu turpināt. Sirdsdarbs «paņem» uzreiz un uz vietas. Tāds ir Brīvības piemineklis – tautas vēsturei un nākotnei. Nez vai šajā gadsimtā iespējams radīt vēl ko pilnīgāku.
Pagātnē vairs neviens nekaro, bet visrupjākais izgudrojums – karš – dzīvo gadu tūkstošiem cauri. Ja nav ārēja ienaidnieka, kauj savējos. Ceturto mēnesi Krievija iznīcina Čečeniju fiziski un garīgi, bet Saeimas simt galvu nespēj vienoties par vārdu salikumu, lai paustu attieksmi pret notiekošo Ziemeļkaukāzā. Tas esot katra sirdsapziņas jautājums. Bet ja nu tās nemaz nav?
Apstiprinātas gados jaunas amatpersonas – bez pagātnes nastas. Tiesa gan – ne bez domstarpībām. Par Valsts Kriminālpolicijas priekšnieku kļuvis Valdis Pumpurs, par jauno vēstnieku ASV Valsts prezidente nosaukusi 32 gadus veco Aivi Roni. Šķēle, Pumpurs, Krasts un Ronis – amatu un vārdu kronis. Latviešu uzvārdus var lasīt kā horoskopus. Nupat apstiprinātais Valsts Mežu dienesta ģenerāldirektors Oto Žvagiņš nav izņēmums.
Nedēļas atziņa «iekrita» acīs, divpadsmit gadu vecas piezīmes šķirstot: «Ir jānodzīvo daudz gadu, lai cilvēks justos jauns.» Arī pagātnē viss vēl notiek.
