Valsti plosošie negaisi rimuši, bet maija pērkona grandieni atkal lika atskārst, cik sīks ir cilvēks Dabas priekšā.
Valsti plosošie negaisi rimuši, bet maija pērkona grandieni atkal lika atskārst, cik sīks ir cilvēks Dabas priekšā. Kad Saules vaigs no jauna pievērsās Zemei, «radības kronis» savu acumirkļa niecību jau bija aizmirsis.
Pēc septiņiem atgūtās neatkarības gadiem esam nonākuši pie katastrofālas atziņas jautājumu formā: kas mēs esam, kur atrodamies un kas ar mums ir noticis? Lai tiktu pie skaidrības, otrā dienā pēc Baltijas valstu prezidentu tikšanās Guntis Ulmanis sasauca vēsturniekus un aicināja viņus izvērtēt latviešu tautas traģēdiju no 1939. gada līdz 1991. gadam. Kad esi iekritis grāvī, par vēlu mērīt, cik tas dziļš.
Uz Gunta Ulmaņa aicinājumu – kopā ar viņu Uzvaras dienu atzīmēt Brāļu kapos – tauta neatsaucās. Prezidenta uzruna dažam šķitusi kā padomju okupācijas laikā uzrakstīta (ar maziem izņēmumiem). Kas notiek ar tautu, kura vairs neciena savu prezidentu?
«Nepateicīgā» tauta 8. maijā no visiem Latvijas novadiem sabrauca Lestenē, kur pārapbedīja Kurzemes cietoksnī bojā gājušos latviešu karavīrus. Pēc slepena rīkojuma Zemessardzei salutēt bija aizliegts. Daudz svinīgāka un idejiski drošāka mūsu valstī kļuvusi dzelzceļa sliežu nomaiņas vai kāda objekta kapitālremonta uzsākšana. Ir lentes griešana, svinīgas runas, trūkst tikai salūta…
Grūtības radušās ar Latvijas Bruņoto spēku komandiera izraudzīšanu. Uz Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdi uzaicināšot prezidentu Gunti Ulmani, aizsardzības ministru Tālavu Jundzi un LBS bijušo komandieri Juri Dalbiņu, lai noskaidrotu viņa atbrīvošanas «priekšdarbus». Par spīti valstsvīru mudinājumam – dragāt tikai uz priekšu –, nemitīgi nākas atskatīties: kur pieļauta kļūda.
Tautas partijas runasvīri jau novērtējuši Jura Dalbiņa konsekvenci pasaules redzējumā: priecāšoties par laba profesionāļa ienākšanu partijā. Šķēlem laimējas – no politikas galda laiku pa laikam nokrīt treknākie kumosi. Šis tas tiek arī «tēvzemiešiem». Viņi nupat saņēmuši aizsardzības un iekšlietu profesionāli Ģirtu Kristovski no «Latvijas ceļa».
Saules aptumsums gada atlikušajos mēnešos nav gaidāms, bet gara aptumsums skāris izmisumā iedzītos politiķus. Vai gan citādi lielais saskaņotājs Jānis Jurkāns būtu sniedzis roku un sirdi komunistam biedram Rubikam, piedāvājoties veidot līdztiesiski saskaņotu sociālistisko partiju?
No iepriekšējās izmeklēšanas cietuma atbrīvoja ilgi meklēto veiklo uzņēmēju Armandu Stendzenieku, dodot iespēju arī viņam «taisīt» savu partiju. «Malks» domā, ka partiju ražošanas kāre jau robežojas ar kluso vājprātu.
Radusies izdevība atbrīvoties no Mēmeles mazdārziņu «ļeņinekļa». Rīgas Dome nolēmusi Uzvaras laukumā veidot vēl saglabājušos Ļeņina pieminekļu kompleksu.
Tā kā virzību valstī pa visām līnijām nosaka vīrieši, raustīdamies un šķaudīdami, nedēļā vairākkārt mainīdami savus uzskatus, citātam izraudzījos politoloģes Ilzes Ostrovskas sacīto: Totalitārais režīms nokāva vīrietī pašiniciatīvu, viņam vieta bija ierādīta pie televizora ar avīzi rokās. Šo iniciatīvu saglabāja sievietes, rūpēdamās par ģimeni. Tāpēc nu ir tā, kā ir.
