Visas ziņu aģentūras aizgūtnēm vēstīja par Dienvidslāvijas bijušā diktatora jeb «Balkānu miesnieka» Slobodana Miloševiča izdošanu starptautiskajam Hāgas Kara tribunālam.
Visas ziņu aģentūras aizgūtnēm vēstīja par Dienvidslāvijas bijušā diktatora jeb «Balkānu miesnieka» Slobodana Miloševiča izdošanu starptautiskajam Hāgas Kara tribunālam. Ko gan šodienas vecākā paaudze būtu atdevusi par mirkli, ja savulaik šādas tiesas priekšā būtu nolikts «tautu tēvs» Staļins!
Miloševičs ir ciets kā krams: Hāgas tribunālu neatzīst, no advokāta atsakās, apsūdzību pat dzirdēt negrib. Pasaule gaida: kurš kuru? Uz jautājumu, vai viņš atzīst savu vainu, Miloševičs neatbild. Paruna saka: klusu ciešana ir piekrišana.
Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Zalcburgā Austrijā atkal cīnījās par Latvijas tēlu, gan aizstāvēdama, gan pārliecinādama, ka sagatavošanās posmā mūsu valsts tempi ir straujākie no Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Prezidente arī aicinājusi ārvalstu investorus nedot kukuļus Latvijas amatpersonām.
Liktenīgi sakritusi Latvijas muitas atjaunošanas desmit gadu jubileja ar mūsu valsts korumpētības tempu paātrinājumu starptautiskā vērtējumā. Latvijas Televīzija izsludinājusi konkursu par lepnākajām muitnieku mājām. Muitas vadība priecājas, ka nu gan tikšot ieviesta skaidrība pārlieku aktualizētā lietā: kad šīs mājas celtas – 90. gadu sākumā vai nupat. Citiem vārdiem – cik «karsts» ir kukulis.
Palaikam uzpeld integrācijas bums. Bauskas 2. vidusskolas direktorei Verai Grigorjevai pieder viedi vārdi: integrācija nav kampaņa, bet process. Praksē ir tā: jo vairāk naudas šķiež kampaņai, jo tālāk atvirzās mērķis.
Kam gan vajadzīgas nebeidzamās konferences un citi forumi, ja visiem zināmās integrācijas galvenais adresāts lasa ne visai lojālu presi, klausās citas valsts radio un skatās citas valsts televīziju. Bet vārds integrācija, kura jēga pat ne visiem lietotājiem ir skaidra, kļuvis gandrīz vai par pielūgsmes objektu.
Mani pārsteidz, ka integrācijas kampaņā it kā vainīgo lomā nonākuši tie, kuriem Latvija ir tēvzeme vairākās paaudzēs un kur viņi jūtas labi. Kur gan vēl būtu jāintegrējas? Kas īsti ir integrācija, kā latvietim būtu jāmainās, kādai mentalitātei jātuvinās, lai pēcokupācijas apstākļos kļūtu pasaulei mīlams? Nez kāpēc latviešiem uzlikts tāds lāsts: lielie kangari vēl nav tiesāti, bet mazie kangarīši jau izperēti.
Pēdējā konferencē par integrācijas nepilnībām mūsu valstī parādījās vēl viens kritisks punkts – etnopolitika, kam netiekot pievērsta vajadzīgā uzmanība. Pat visjaunākajā svešvārdu vārdnīcā šim saliktenim nav skaidrojuma. Konkrēti netiek pieminēta ne Rīga, ne Jelgava, arī Daugavpils un Ventspils ne, kur pamatiedzīvotāju ir mazākumā. Tad jau vaina meklējama laukos, kur latviešu «etno» salst un slīkst, bet vēl ķepurojas.
Priecīga vēsts etnopolitikas likstu nesapratējiem: 2003. gada jūlija sākumā notiks Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki.
