Galvenie svētki šonedēļ pagāja klusi, godbijīgi – ar runām Kongresu un Saeimas namā, ar puķu brīdi pie Brīvības pieminekļa un koncertu Doma baznīcā.
Galvenie svētki šonedēļ pagāja klusi, godbijīgi – ar runām Kongresu un Saeimas namā, ar puķu brīdi pie Brīvības pieminekļa un koncertu Doma baznīcā. Bauskā nenotika nekas, kaut gan par 1991. gada augusta puču bija ko atcerēties. Cilvēka mūžs ir īss, atmiņa vēl īsāka.
Viss pārējais šonedēļ bija pakārtots Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas un starptautiskas atzīšanas notikumam. Bez tā mēs arvien vēl dziedātu svešas dziesmas.
Pārsteidza «Dienas» (17. augustā) komentētāja P. Raudsepa pārliecība, ka «Latviskais dzīvesveids nav lauku prioritāte..». Viņaprāt, to, ka «latvieši pēc būtības ir zemnieku tauta», mums esot iestāstījuši vācu muižkungi un proletāriskā padomju vara. Latviešu tautasdziesmas gan liecina par ko citu. Turklāt esam pārliecinājušies, ka Rīga latviska kļūst tikai lielos priekos (Dziesmu svētki, 800 gadu jubileja) vai šausmu priekšā (1991. gada janvāris), kad latviešu skaits galvaspilsētā dubultojas.
Lielākā dienas avīze pauda atvieglojumu: Rīga esot izturējusi «apsveicēju pūļus». Atsauksmes par svētkiem liek domāt, ka arī pārsimt galvaspilsētas intelektuāļu, par kuriem svētku gaidās bija satraucies N. Naumanis, trīs dienas garajās «popkultūras orģijās» tomēr atrada, kur «izsmalcinātajam garam reflektēt».
Svētkus baudīju tradicionāli – pie TV ekrāna un, par šausmām «izsmalcinātajiem gariem», viskarstāk vēlējos būt «popkultūras orģiju» centrā – pie Brīvības pieminekļa, kur dziedāja Latvija no rīta stundiņas līdz naktij vēlai. Interesanti, ka premjera A. Bērziņa soloizgājienu turpina ministri. Rīgas jubilejā – Ģ. V. Kristovskis ar «Zilo lakatiņu», nākamais varētu būt A. Slakteris ar «Neba maize pati nāca..».
Cita pēc citas tiek izliktas īpašas pagājušo laiku zīmes latviešiem svētās vietās (Mežaparkā, Doma laukumā), šonedēļ arī Kronvalda parkā, kur kreisajiem izdevās «gājiens ar zirdziņu»: galvaspilsētas svētku kulminācijas rītā izlikt apskatei Pētera I pieminekli kā sagruvušās impērijas vēl dzīvās idejas simbolu. Turklāt slepeni, naktī, policijai un citām drošības struktūrām nemanot(!). Rīdzinieki un viesi gan netika brīdināti, ka pilsētā bez problēmām varētu ievest, piemēram, pilnu kravas mašīnu ar spridzekļiem…
Protesta vilnis ar «tēvzemiešu» lēmumu lauzt koalīcijas līgumu ar sociāldemokrātiem, Tautas partijas nosodījumu un «ceļinieku» prasību G. Bojāram atkāpties no amata ir tā kā noplacis, un mērs staigā smaidīgs un aizņemts darbā rīdzinieku labā.
Viņa labo omu uztur arī J. Ādamsona paredzējums, ka «sociķi» varētu apvienoties ar J. Jurkāna Tautas saskaņas partiju. Taču politiskie veidojumi mazumā neies. Par jaunas partijas veidošanu tieši valsts neatkarības atjaunošanas dienā, 21. augustā, paziņoja Latvijas Bankas prezidents E. Repše, turklāt šokējoši atklāti pieprasot «vienreizēju neatsaucamu» honorāru no mērķa ziedojumiem. Valsti jau mēģināts vadīt kā uzņēmumu, kā basketbola bumbu, tagad – kā banku.
Lielu godu reizēs vienmēr kāds jūtas aizmirsts. Šoreiz vēl bijis gaidīts «Rīga kuģo», «Rīga dzejo». Man patika «Nesatricināmā Rīga» – balta, pašapzinīga un bezbailīga baloža veidolā pie prezidentes pils, starp sarkaniem paklājiem, Vācijas federālā prezidenta J. Raua sagaidīšanas ceremonijā. Arī no putniem var mācīties pašapziņu.
