Dažas lietas neietilpst nevienā pagātnes mērvienībā un paliek «karājoties gaisā»: kredīti G-24, vagoni ar krievu rubļiem, «Latvenergo» trīs miljoni, pedofilijas skandāli, «čekas maisi» un tās slavenie «piecīši», cigarešu un gaļas kontrabanda…
Dažas lietas neietilpst nevienā pagātnes mērvienībā un paliek «karājoties gaisā»: kredīti G-24, vagoni ar krievu rubļiem, «Latvenergo» trīs miljoni, pedofilijas skandāli, «čekas maisi» un tās slavenie «piecīši», cigarešu un gaļas kontrabanda, neskaitāmu parlamentāro komisiju nulles vērtība…Tas viss negrimst aizmirstībā, bet virmo mūsu atmiņā, rezervējot vietiņu arī jauniem satricinājumiem.
Šonedēļ notikuši triju partiju kongresi. Zaļās un Demokrātiskās partijas «runas pēcpusdienas» īpašu uzmanību nesaistīja. Vienīgi bijušais «saimnieks» A. Ameriks pareģoja «Latvijas ceļa» izgāšanos, atturoties no savas partijas prognozēm. Kā lai neatceras sakāmvārdu par lielo skabargu cita un mazo baļķīti savā acī.
Neviena spēkos nav izārstēt J. Jurkānu no «kreisiem streipuļiem». Tautas saskaņas partijas galvenajā saietā bijušais Latvijas ārlietu ministrs(!) apgalvoja, ka arī 8. Saeimas vēlēšanās draudzēšoties ar Ždanoku un Rubiku, cerot ar jaunpilsoņu gādību uz vismaz 20 vietām Saeimā. Visai pieticīgs mērķis. Laikam jau apzinās, cik mīlams vieniem un cik nemīlams citiem viņš ir.
Kāds «saskaniešu» kongresa delegāts žurnālistiem demonstrēja sava mobilā telefona signālu – PSRS himnas ievadakordus. Tā sakot, runājam Latvija, domājam – PSRS…
Ir viena likumsakarība: labējās un centriskās partijas šķir nevis ideoloģiskas pretrunas vai programmas, bet gan sponsorētāji jeb ekonomiskie grupējumi. Savukārt kreisos vieno galvenais finansētājs – Krievija, ko savulaik nenoliedza pat mūsu galvenais «saskaņotājs». Taču nauda tāpat vien, pat par kuprī saliektu muguru, netiek dota.
Rīgas Dome 23. novembrī lielā sirsnībā uzņēma Maskavas delegāciju, arī šoreiz bez Pereligina, kurš «mērijā» vairs nestrādājot. Rīgas saimnieks G. Bojārs pat ieteicis žurnālistiem jautājumus godātajiem viesiem uzdot krievu valodā. Pēc sadarbības dokumentu parakstīšanas notika sirsnīga sarokošanās. Sevišķi aizkustināts izskatījās Atmodas «auseklītis» Dainis Īvāns.
Šīs vasaras bargie pērkoni visvairāk spēruši Latgalē. Sevišķi cietušas Terehovas muitas punkta novērošanas kameras, un ekrānos iemetušies «melnie plankumi». Tos dīvainā kārtā pamanījusi vienīgi Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga. Rekomendāciju – uzstādīt zibensnovedēju – Valsts ieņēmumu dienests noraidījis… naudas trūkuma dēļ. Diemžēl prezidentei ir tikai divas acis, un viņai nav iespējams izsekot, cik acu valstī ir piemiegts – neko neredzēt.
Tikai pēc kārtējās tikšanās ar Valsts prezidenti premjers A. Bērziņš paziņojis, ka iekšlietu un finanšu ministriem par notikušo, pareizāk – par nenotikušo Terehovā, jāuzņemas pilnīga atbildība. Jā, līdz tam varējusi aizdomāties tikai prezidente. Iespējams, paies laiks un «gaisā pakāries» paliks arī Terehovas nesmukums.
Trešdien, 28. novembrī, premjerministrs A. Bērziņš pārsteidza Latvijas iedzīvotājus ar priekšlikumu referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā rīkot 2003. gada 23. augustā – vienlaikus visām trim Baltijas valstīm. It kā jau piemērots datums, kad lielvalstis mūs kopā ar Tēvzemi iegrūda ķetnās sarkanajam nezvēram. Tagad izvēli piedāvā mums pašiem. Taču izaicināt vēsturi ir bīstami.
