Daudzo atradumu vidū, kas tika «uzlasīti» garajos svētkos, atmiņā nostiprinājās viens: mēs esam bagāti! Ar talantiem.
Daudzo atradumu vidū, kas tika «uzlasīti» garajos svētkos, atmiņā nostiprinājās viens: mēs esam bagāti! Ar talantiem. Lai tos pārskaitītu, vajadzētu daudz papīra un laika, piemēram, aptverot visus galvaspilsētas 800 gadu jubilejas «Rīga dzied» zonas dalībniekus. Tos pilnībā skatījāmies un klausījāmies TV Jaungada programmā.
Tikai garīgi aklajam būtu nesaprotams triju Baltijas valstu nodoms gatavot pieteikumu UNESCO nemateriālās kultūras šedevru sarakstā iekļaut Dziesmu svētkus. Mums nav tanku, helikopteru, kaujas lidmašīnu, kalašņikovu un patronu, bet mums ir tik ļoti spēcīgs ierocis kā dziesma.
Kultūras cilvēks Pēteris Bankovskis par gada notikumu uzskata kāda sabiedrībā mazpazīstama snoba (augstprātīgs, iedomīgs cilvēks) publisku atzīšanos, ka viņš nelasot latviešu literatūru. Ikviens cilvēks vēlas būt oriģināls, arī P. Bankovskis un viņam zināmais snobs.
Oriģinālas gan ir tikai patiesi lielas personības, kā Aizsaulē aizgājusī mūsu kultūras leģenda Leonīds Vīgners. Pēdējā intervijā viņš sacījis tikpat skarbi kā dzīvojis: neviens nevarēja mani dabūt izmantot savā rīcībā, manu garīgo. ES biju ES. Es esmu unikāls.
Kas ir Andris Ārgalis? Gluži parasts cilvēks, kurš dāvāja dzeltenas rozes un… nekļuva par Rīgas mēru atkārtoti. Viņš nolēmis mainīt partiju un izstājies no apvienības «TB»/LNNK. Kā ir ar viņa ES, ja izvēlējies klejotāja likteni?
Latvijas Televīzija izspiedusi no programmu virtenes 4. studiju kopā ar rakstnieku un publicistu Andri Jakubānu. Viņa komentārs: varēja likvidēt Jakubānu, bet studijai, kurā ik nedēļu tika iztaujāts kāds politiķis, bija jāpaliek. Paškritiski un objektīvi.
Lieli «manevri» notikuši arī Latvijas Radio, sadalot ētera laiku blokos. Pirmie «Rīta rosmes» sižeti ar paša ģenerāldirektora Dz. Kolāta piedalīšanos bija gana trāpīgi. Ka tik nu radio neizsauktu uguni uz sevi! No gada sākuma Latvijas Radio vairs nav dzirdams vidējos viļņos un vecie aparāti jāmet prom. Šis tas aiziet tālumā un vairs nesākas no gala.
Latvijas Televīzija gada nogalē programmā «Nākotnes likme» rādīja Bausku (ar atkārtojumu 1. janvārī). Tā kļūstot par Rīgas priekšpilsētu ar svaigu gaisu un iespēju līdz galvaspilsētai nokļūt 45 minūtēs. No vienas puses, tā ir: liela Bauskas uzņēmuma vadītājs nerunāja valsts valodā, tāpat kā tas gadās Rīgā; no otras puses: svētku sūtījumiem Bauskas kioskos bija nopērkamas tikai divu veidu pastmarkas – ar zaķi un suni vai ar trim zaķiem un bez suņa, kā jau provincē. Rīgā gadu mijā no karavīru virtuves zem klajas debess griķu biezputru ar čirpuļiem izsniedza trūcīgajiem rīdziniekiem, labdarību demonstrējot arī TV ekrānos. Bauskā Pestīšanas Armija ar grūtdieņiem pie svētku galda tikās savās telpās – mīlestībā un nepazemojot.
Jaungada un aizejošā pilnmēness nakts bija necerēti jauks jau ilūzijām apvītā 2002. gada ievadījums. Ar oriģinalitāti gan šoreiz nepārsteidza ne premjera A. Bērziņa, ne arī prezidentes V. Vīķes-Freibergas uzruna tautai, toties sajūsmu baušķeniekos izraisīja gadu mijas uguņošana. Pilsēta it kā pacēlās tuvāk zvaigznēm un to ieskāva fantastiski ugunsraksti. Īpašs suminājums tiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri netaupīja naudiņu, lai līdzcilvēku priekam debesis tuvinātu zemei. Mēs taču esam bagāti – sirdsdevīgi!
