Latvijā drīz sāksies jauni laiki. Tuvums jau «šalkās trīs». Sestdien, 2. februārī, nodibināta partija «Jaunais laiks».
Latvijā drīz sāksies jauni laiki. Tuvums jau «šalkās trīs». Sestdien, 2. februārī, nodibināta partija «Jaunais laiks» (JL). Skatoties Einara Repšes TV ekrāna sejā – atliek vien šaubīties: varbūt «par vēlu tu nāc!». Lielākie ietekmju un mantas dalītāji ir vienojušies ņemt, kas vēl paņemams, un dalīt uz pusēm.
Palikušā ņemšanas priekšdarbi rit plānotā tempā: nelokāmais Jānis Naglis no Privatizācijas aģentūras prom, zinošais Arnolds Laksa no sertifikātu klēts jeb Latvijas Krājbankas prom, pēc avīžu ziņām, «kājas auj» Latvijas kuģniecības prezidents Andris Kļaviņš. Vērojot, cik gludi tas notiek – bez asaru (asinis nepieminēsim!) liešanas, patiesos iemeslus noklusējot –, nākas runāt par kāda neredzama, bet ietekmīga spēka klātbūtni. A. Laksa, piemēram, ap savu aiziešanu savij īstu mudžekli: politisks spiediens esot bijis, tikai tādā formā, ka viņš to neesot jutis. Acīmredzot pielietota akupunktūra jeb adatu terapija.
Partiju darbošanās ir salīdzināta ar firmām, interešu klubiem, uzņēmumiem. «Jaunā laika» veidošanas un vadīšanas stilu pielīdzina banku jomai. Tomēr katrs politiskais veidojums allaž atrod kādu lipīgu vadmotīvu, kas uzkurina vai arī iemidzina vēlētājus. Einars Repše un «Jaunais laiks» mūs priecēs un ticību valsts varai atdos, solot pašu grūtāko – būt godīgiem. Ja godīgs, tad arī atklāts. Taču līdz šim ar caurspīdīgumu bijis tāpat kā ar «biezo» mašīnām – no iekšpuses viss redzams, no ārpuses – nekas.
Jaunie laiki turpinās Rīgā. Nupat beigusies Centrāltirgus «politiska tīrīšana», gandrīz pilnīgi nomainot vadību. Turpmāk tur valdīšot sociālistiski demokrātiska līdztiesība.
Ne jau Dainī Īvānā vaina, ka Latvija iet «uz izķeršanu». Šādā reizē arī kraukļi prasa savu tiesu. Ne jau Īvāna pleci aizsegs Eiropas Savienības (ES) sauli. Drīzāk to izdarīs mūsu pašu zemnieki, uzzinājuši, ka klātpienākušajiem subsīdijās tikšot tikai ceturtā daļa no tā, kas vecajām dalībvalstīm.
Šajā situācijā komiska izskatījās premjera A. Bērziņa pārliecība, ka par iestāšanos ES Latvijas iedzīvotāji nobalsošot pārliecinoši. Tad mēs dzīvošot ilgi drošībā un laimē, ar savu valodu. Žurnālistei B. Strautmanei atlika tikai piebilst: tā vien gribas teikt – āmen!
Savukārt E. Repše solīja ceļojumiem bagātas un gaišas vecumdienas pensionāriem, priecīgus un gudrus mazbērnus tepat Latvijā. Ar kreisajiem viņš noteikti nedraudzēšoties, bet labējie esot aizrāvušies ar «valsts izlaupīšanas beigu fāzi». Vienu cietoksni E. Repšem gan neizdošoties ieņemt, paredz politologi, – tā ir paēdusī un izlutusī birokrātija. Taču JL priekšsēdis cer savaldīt arī šo spītnieci.
Kaut gan man liktenīgi «īpaši tuva» ir Austrumu robeža, es noņemu no sevis «politisku lietu žurnālistes» (A. Rožkalns) godu. Vēlos vienīgi izprast sevi un atrast skaidrojumu arī citu cilvēku rīcībai, nevienam neko neuzspiežot.
