Savāda nedēļa. Šaubas par valsti, kurā dzīvojam, izraisīja 16. marts, latviešu leģionāru atceres diena.
Savāda nedēļa. Šaubas par valsti, kurā dzīvojam, izraisīja 16. marts, latviešu leģionāru atceres diena. Jauneklim no «Kluba 415» sarunā ar žurnālisti B. Strautmani bija iemesls būt pārsteigtam – kāpēc viņš savā zemē, savā brīvā valstī nedrīkstētu godināt savu vectēvu paaudzi?
To nesaprotu arī es – kāpēc man savā valstī, ko jau divpadsmit gadu par neatkarīgu sauc, būtu slepus jāliek ziedi pie Brīvības pieminekļa Kurzemes «katlā» no nezināmas lodes kritušā brālēna piemiņai?
«Kurmītis» mūsu avīzes 18. marta laidienā žēlojas, ka «aicinājums godināt leģionārus ir (..) nesaskaņu veicinošs latviešu vidū». Rēķins ir gauži vienkāršs: 50 gadu vai debesīs tika celti tie, arī latvieši, kuri cīnījās «krievu armijas sastāvā», bijušajiem leģionāriem neatvēlot pat līdzjūtības vārdus, mūžībā aizejot, tāpēc izlīdzinājums varētu iestāties tikai pēc pusgadsimta…
Kā murgs uztverams Vīzentāla centra Zurofa aprēķins, salīdzinot mirušos un vēl dzīvos leģionārus ar bin Ladena teroristiem. Dīvainā kārtā uz radikāliem izteikumiem aši reaģējošā mūsu Valsts prezidente šoreiz no komentāriem atturējās. Savukārt bijušais Rīgas žurnālists Franks Gordons nebaidījās nosaukt trača cēlāju par apmātu un mazvērtības kompleksa mocītu.
Padomju čekas paņēmienus demonstrēja Drošības policija Rīgā. Apgāda «Vieda» vadītāja A. Gardas «nopratināšana» homoseksuālistu pulgošanas jautājumā, aizsargu (formās un bez tām) aizturēšana tieši 16. martā atgādina nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piedzīvoto. Pēc soda izciešanas nometnēs pagaidu uzturēšanās vietās viņi tikuši savākti un kādu laiku turēti «zem apsardzes» revolūcijas un citos svētkos.
Dīvainās nedēļas beigās, kas likusi apšaubīt mūsu tiesības uz savu zemi, Saeima ārkārtas sēdē pirmā lasījumā pieņēmusi grozījumus Satversmes četros pantos valsts valodas stiprināšanai. Zīmīgi, ka tieši šajā dienā, 20. martā, Latvijā pagadījies kāds EDSO zemāka ranga pārstāvis un teicis, ka pēc gadiem tik un tā Latvijā tikšot ieviesta divvalodība. Vēlāk pavecais kungs uztrauktos latviešus mierinājis, ka neko TĀDU viņš neesot runājis. Taču pateiktu vārdu vairs atpakaļ nepaņemsi.
Šī riņķī runāšana tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar liesmu laukiem simtiem hektāru platībā, kur deg pērnā un aizpērnā kūla, iznīcinot ne vien tikko modušos dzīvo radību, bet arī ēkas un pat pašus dedzinātājus. Notikušo varētu salīdzināt vienīgi ar kādu no trakumsērgas paveidiem.
Visvieglāk mūsu valstī ir dzīvot likumdevējiem, jo viņiem par likumu un to labojumu izraisītām sekām ir tikai politiskā atbildība, kuras jēgu neviens vēl nav izskaidrojis. Satversmes tiesa nupat atcēla ierobežojumu strādājošiem pensionāriem saņemt pilnu pensiju. Šīs normas ieviesējs, kā zināms, bija ekspremjers A. Šķēle, lepodamies, ka atgriezis šķēli pat no sava tēva iztikas rieciena. Tomēr pensionāri var lepoties, ka spējuši glābt valsti no bankrota.
