Attiecībās ar laika plūdumu allaž esam iedzinēju lomā. Vajadzīgā brīdī kāds palicis neapsveikts, aizķēries mierinošs vārds, uz pēcāku laiku atlikts apciemojums. Un, raugi, vairs nav, pie kā iet.
Attiecībās ar laika plūdumu allaž esam iedzinēju lomā. Vajadzīgā brīdī kāds palicis neapsveikts, aizķēries mierinošs vārds, uz pēcāku laiku atlikts apciemojums. Un, raugi, vairs nav, pie kā iet.
Pavisam citādāk ir, ja iedzinējos nokļūst tie, kuriem esam uzticējuši savu valsti un paši sevi. Pēc ievēlēšanas Saeimā partijas nebūt nesteidzas pildīt pašu cildinātās programmas. Vismaz gads paiet karā par amatiem un ienesīguma sadali, vēl viens – pošoties jaunām vēlēšanām. Ja vēl atskaita ziemas, vasaras un Lieldienu garās brīvdienas, maz laika paliek likumu izvērtēšanai. Pašu jūtīgāko – korupcijas novēršanas likumu –, šķiet, šī Saeima nepieņems, turklāt dzirdēts, ka tam tiekot «tamborētas» lielas acis – lielām zivīm.
«Latvijas kuģniecībai» pielemtā vienīgā valsts pilnvarnieka amatā gandrīz jau bija iekļuvis pazīstamais N. Lakučs. Ekonomikas ministrs A. Kalvītis šausmās steidza atcelt paša ierosinātos uzņēmuma statūtu grozījumus. Trīs pilnvarnieki tomēr esot labāki par vienu. Šādas spēlītes ir iespējamas, jo arī likums par pilnvarnieku posteņa likvidāciju iesprūdis Saeimas komisijās.
Uz «veco» partiju rīvēšanās fona izceļas jauno šķilšanās. Kad līdz vēlēšanām palikuši tikai septiņi mēneši, jaunveidojumiem sevi nav jāpierāda darbos, pietiek ar vārdiem vien – nāksim, darīsim, un viņiem tic.
«Jaunais laiks», «Jaunais spēks», Latvijas brīvības partija, Latvijas pirmā partija, partija «Latvijas brīvībai» – tās nebūt nav visas jau nodibinātās un vēl dibināmās. Nosaukumos izdomas pamaz, taču ambīciju netrūkst.
Visstabilāk jūtas galēji kreisais spārns. Monolīta apvienība ar tikpat monolītu elektorātu. Zina, ko grib un ko panāks. Tiem, kuri LTV dokumentālā seriālā «Latvija. Ulmaņlaiki» dzirdēja stāstījumu par mūsu valsts pirmo ārlietu ministru Z. A. Meierovicu, vēl absurdāka šķiet situācija, kad atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs (vai kauna traips Latvijai?) J. Jurkāns atrodas vienotā blokā ar rūdītu komunistu Rubiku un Ždanoku. Viņi, protams, priecīgi berzē rokas par «drošības un latviskuma» dalīšanos sīkpartijās, kas ar vēlētāju palīdzību sašķels 8. Saeimā iekļuvušos latviski nesamierināmās čupiņās.
Dīvaini, ka glābiņu meklējam nevis sevī, bet citās savienībās. Kamēr mūsu valsts vīri un sievas apceļo Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis un vāc balsis atbalstam, šo to atstājot novārtā savā zemē, Krievijas prezidentam Putinam pāris telefonsarunās ar ASV prezidentu un NATO vadību gandrīz izdodas pietuvoties Ziemeļatlantijas aliansei, lai iegūtu «līdzvērtīgas iespējas atsevišķu drošības politikas lēmumu pieņemšanā». Ko Putina «drošības politikā» nozīmē Baltija, nav īpaši jāskaidro.
Šī ziņa it kā pārsteigusi pat NATO vadību, taču nav dūmu bez uguns. Te kāds komisārs nejauši izrunājas par divvalodības ieviešanu Latvijā, te no ASV nāk miglains aizrādījums, ka latviešiem esot jāskatās vēsturei acīs. Ar nozīmi – jāsamierinās. Jāsamierinās gan, jo Latvijas politiķiem, arī J. Jurkānam, 90. gadu sākumā trūka apņēmības, prasmes un arī gribas skaidrot «nesaprotošai» pasaulei situāciju valstī pēc 50 gadu okupācijas, bet pietika lunkanuma klanīties caur Maskavu mums uzsūtītajiem komisāriem.
