Informācijas jūrā kā jebkurā neierobežotā telpā arvien kaut kas «uzpeld» un tik drīz nenogrimst. Kurš gan ārpus galvaspilsētas bieži ir dzirdējis Didža Šmitiņa vārdu?
Informācijas jūrā kā jebkurā neierobežotā telpā arvien kaut kas «uzpeld» un tik drīz nenogrimst. Kurš gan ārpus galvaspilsētas bieži ir dzirdējis Didža Šmitiņa vārdu? Rīgas Drošības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka virzīšanās uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amatu likusi saausīties «Jaunā laika» līderim E. Repšem un skaļi paust šaubas, vai D. Šmitiņš «knābim» būtu piemērots – nokļuvis interešu konfliktā un vēl esot kāds nesmukums saistībā ar kontrabandu. Komisija, ministri nu ir sprukās: ko darīt ar Šmitiņu? Pats neatsakās, bet pierādījumu, ka sašmucējies, nav. Savukārt iekšlietu ministru M. Segliņu vairāk interesē, kurš no viņa vadītās ministrijas izplatījis slepenas ziņas, nevis to patiesīgums.
Jaunu triecienu ar J. Jurkāna atbalstu Latvijai gatavo partija «Līdztiesība», iesniedzot sarakstu 8. Saeimas vēlēšanām ar vienu kandidātu – šīs partijas līderi Tatjanu Ždanoku, kurai likums liedz kļūt par «tautas kalponi». Noraidījuma gadījumā T. Ždanoka tiešā ceļā došoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu Strasbūrā. Centrālai vēlēšanu komisijai jālemj, ko darīt ar Ždanoku.
Izvēles priekšā nonācis arī ekspremjers Vilis Krištopans. Pēc izstāšanās no «Latvijas ceļa» viņu aicinot zemnieku un «zaļo» apvienotā sarakstā. Lielais Vilis vēl domāšot, vai «mierīgo buržuja dzīvi mainīt pret politisko purvu…». Būt par buržuju droši vien ir mierīgāk, bet, iespējams, neinteresantāk.
Politologi saskatījuši vēlētāju nenoturību, t. i., simpātiju mētāšanu no viena politiska spēka uz otru. Šķiet, ar matemātiskiem aprēķiniem varētu pierādīt, ka ceļotāju no vienas partijas otrā un trešā proporcionāli ir vairāk nekā neizlēmīgo vēlētāju. Tas liek secināt, ka politiķus vada nevis pārliecība, bet izdevīgums, t. i., lielākas cerības atkal tikt ievēlētiem. Partiju pārceļotājus gan mums vajadzētu iegaumēt un atcerēties.
Dažs deputāts, nezinādams, kā pamatot savu vēlmi atrasties valsts augšējos slāņos, atsaucas uz iekšēju aicinājumu pildīt kaut vai necilas skrūvītes lomu politikas mehānismā. Maestro Raimonds Pauls, piemēram, nav varējis pārdzīvot izolētību, tāpēc tagad meklējot drošāku pamatu savām vēlmēm Tautas partijā. Savukārt Ausma Kantāne-Ziedone apgalvo, ka ievēlēšanas gadījumā viņa varētu strādāt jebkurā jomā, pat lauksaimniecība viņai nesagādātu grūtības. Viņa taču zina, ko cilvēkiem vajag.
Klausoties dīvainās, pat komiskās un no realitātes tālās politiskās reklāmas radio un televīzijā, iesaku neuztvert tās pārāk nopietni un emocionāli, citādi līdz vēlēšanu dienai nervu nepietiks. Paļausimies uz intuīciju un vēsu prātu, bet siena ruļļus un citas «ikdienas preces», apsmērētas ar partiju solījumiem un aicinošām frāzēm, pieņemsim vai nu kā joku, vai vienkārši kā interesantu faktu.
Pat «Jaunais laiks» nav solījis tikt galā ar savulaik no Padomjzemes ievestiem latvāņiem, kas Latvijā jau iepletušies 13 tūkstoš hektāros. Varbūt aizsardzības nolūkos tos varētu vairumā sēt gar valsts austrumu robežu. Tad pat NATO mums nevajadzētu. Lēti un droši!
