Brīnums, cik viegli aizmirstībā grimst valstij nozīmīgais un cik priecīgi pa virsu puto sīkumi, kas būtībā neko nevar mainīt ne pirms, ne pēc vēlēšanām.
Brīnums, cik viegli aizmirstībā grimst valstij nozīmīgais un cik priecīgi pa virsu puto sīkumi, kas būtībā neko nevar mainīt ne pirms, ne pēc vēlēšanām.
Latvijas galvenajā avīzē «Diena» 21. augusta numura centrālā ziņa, ka Ādamsonam liegts kandidēt 8. Saeimas vēlēšanās. Vai gan viņš, bijusī «Latvijas ceļa» lokomotīve, būtu pats bīstamākais salīdzinājumā ar dažiem pilsoņiem, kas klaji novērsušies no 90. gadu sākuma ideāliem? Diemžēl minētajā laikrakstā neatradu ne pušplēsta vārda, kas atgādinātu, ka pirms vienpadsmit gadiem 21. augustā zem Krievijas bruņumašīnu stobriem toreizējās Augstākās padomes deputāti nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Nacionālās pašapziņas pamatu izslīdēšana no tautas atmiņas ir bīstamāka par ūdensplūdiem vai sausumu.
Plašsaziņas līdzekļos par tuvējām vēlēšanām runā ar skepsi un ironiju, bet trūkst analīzes, vērtējuma. Ir tikai simpātiju vai antipātiju vadīts skatījums uz atsevišķām partijām, jaucot galvu vēlētājiem. Pārsteidz populārā žurnālista Jāņa Dombura atzīšanās, ka viņš vēlēšanās nepiedaloties. Vai lai saglabātu sev tiesības novelt vainu uz «dumjo tautiņu»: kādu parlamentu (valdību) ievēlējāt, tāds ir? Taču «dumjie» uz vēlēšanu iecirkņiem ir gājuši un ies, un pēc savas izpratnes, pat intuīcijas, no partiju listēm ņems vienu – ar atbildību par savu zemi un bērnu tiesībām tajā dzīvot.
Pašreizējo situāciju valstī raksturo arī perfekti izdedzinātās salmu slejas ziemāju un vasarāju rugainēs. Zemnieki neārstējami sirgst ar ugunsslimību, kuras cēlonis meklējams laikos, kad viss piederēja visiem un nevienam. Tagad varētu domāt, ka daži jūtas tā, it kā viņiem visa pasaule pie kājām.
Nekādu mierinājumu, protams, nesniedza rokoperas «Kaupēn, mans mīļais!» pēdējā izrāde Dailes teātrī 18. augustā. Zelts, sensācijas, uzdzīve 20. gados, pēc Pirmā pasaules kara, un viens Kaupēns – daudzu sieviešu dievināts laupītājs un slepkava. Tās pašas «galvenās vērtības» arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – sensācijas, nauda, izlaidība, narkotikas – un… desmitiem kaupēnu pēc pasūtījuma. Izrāde ir daudzslāņaina, kā jebkurš mākslas darbs. Taču to baudīt traucēja ārprātīgi skaļuma decibeli. Biju cerējusi, ka starp estrādi un teātri būs kāda atšķirības nianse.
Vidzemnieki konsekventi turas pretī lielveikalu aneksijai. Tā ir bumba ar laika degli, kas par ceturtdaļu samazinās vietējo uzņēmumu izredzes uz pastāvēšanu, spriež šī novada ļaudis. Latvija zaudē savu seju, zūd provinciālais šarms. Tas notiek arī mūsu, baušķenieku, acu priekšā. Pamazām tiek aizbērts dīķis pie pašas Domes. «Rimi» būvlaukums sola arī degvielas uzpildes staciju (DUS). Runā, ka ASV no DUS līdz DUS jābūt vismaz diviem kilometriem. Kur nu Amerikai sacensties ar mūsu vērienu! Ekonomiskais terors – tā varētu raksturot invāziju ar naudas žūksni zobos, kas žņaudz lielas un mazas pilsētas.
Valdība sagatavojusi smukumu un nesmukumu: no 1. septembra pieticīgs pielikums pie algas pedagogiem, savukārt no 2003. gada 1. janvāra pievienotās vērtības nodoklis tiek gatavots arī maksai par siltumu. Visam jābūt līdzsvarā!
