Ātrumā apsverot 8. Saeimas vēlēšanu guvumu, jāteic, ka viens paredzējums ir piepildījies – E. Repše solīja jaunus laikus, ar ko bija jāsaprot viņa interešu grupas uzvara vēlēšanās, un tā notika, kaut gan tika cerēts uz krietnāku kumosu.
Ātrumā apsverot 8. Saeimas vēlēšanu guvumu, jāteic, ka viens paredzējums ir piepildījies – E. Repše solīja jaunus laikus, ar ko bija jāsaprot viņa interešu grupas uzvara vēlēšanās, un tā notika, kaut gan tika cerēts uz krietnāku kumosu.
Savukārt premjers A. Bērziņš apgalvoja: tagad tikai viss sāksies. Viņš gan bija domājis atrotīt piedurknes un sākt strādāt pa īstam. Diemžēl «Latvijas ceļam» atnāca citi laiki, kad jāsāk atmazgāties sabiedrības priekšā par P. Apiņa un J. Gaigala darījumu «skrejlapu lietā». Atbilstīgi tautas parunai, kolēģiem raktajā bedrē iegāzās paši, palikdami aiz piecu procentu žoga.
Tā kā nedaudz būtu jānosarkst lielajam dienas laikrakstam, kas ar bezpersonisku parakstu «Diena» vēlēšanu rītā īpaši aicināja balsot par caurkritušo «Latvijas ceļu». Lasītāji bija neatkarīgāki par «neatkarīgo» avīzi, kas joprojām, lai kā gribētu, tomēr netiek vaļā no «vienīgās un nemaldīgās» sindroma. Vēlētājs negrib būt vadāms.
Pārdomu vērta bija Pirmās jeb mācītāju partijas stingrā apņemšanās 8. Saeimā nesadarboties, neiet koalīcijā ar «vecajām» partijām, t. i., grēciniekiem. Kur gan paliek kristīgā morāle, kas balstās uz mīlestību un piedošanu? «Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos» (Mt. 6:14).
No Pirmās partijas pēcvēlēšanu rīcības, kad mācītāju Ē. Jēkabsonu malā nobīdījis partijas īstais saimnieks A. Šlesers, izriet, ka «veco» partiju grēku lielums ir tieši proporcionāls vēlēšanās iegūto balsu skaitam. Pati grēcīgākā, rādās, ir Tautas partija, kuru gan «mācītāji», gan jauno laiku nesēji grasās atstāt opozīcijā.
Vecā Saeima un valdība izcēlās ar īpašām bremzēm lietās, kas pirms vēlēšanām varētu mest ēnu tur, kur vienmēr jāspīd saulītei. Nespēja (negribēja?) vienoties par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, savukārt Valsts ieņēmumu dienests pārslogotības dēļ nepaspēja (negribēja?) publiskot, cik tīri vai netīri bijuši partiju reklāmām tērētie miljoni. Uz laiku nogremdēta tika arī «skrejlapu lieta». Tas gan, kā redzējām, vairs nespēja glābt «Latvijas ceļu» no sakāves. Kāds ir reklāmu trieciena spēks pa balsotāju nerviem, nav aprēķināms. Taču ir arī paliekošas vērtības. A. Šķēles pieticīgais teiciens – «Kā lemsat, tā būs» – jau ir folklorizējies.
Šaubu nebija, ka pēcvēlēšanu runas krasi atšķirsies no partiju pielabināšanās laikā paustā. Pirmais solis bija E. Repšes lielas algas solījums (no valsts budžeta, protams) ierēdņiem, kas labi strādās, un arī viņam pašam, jo slikti strādāt viņš gluži vienkārši neprot. Valstij uzturēt vienu Repši ar pāris vai vairāk tūkstošiem latu lielu mēnešalgu ir daudz vieglāk, nekā nodrošināt vecļaudīm iztikas minimuma pensijas vai bērnu pabalstus. Tas intervijas laikā bija lasāms arī potenciālā premjera pēkšņi sadrūmušā sejā.
Vēl lielāki pārbaudījumi mūs gaida tuvākā nākotnē, jo Latvija būs to desmit kandidātvalstu vidū, kuras gada beigās aicinās iestāties Eiropas Savienībā, un «būt vai nebūt» izšķirsies referendumā.
