Cilvēki allaž kaut ko gaida.
Cilvēki allaž kaut ko gaida. Pieticīgākie – nākamo rītu, prasīgākie – nākamo miljonu. Ar pirmajiem varētu nerēķināties vispār, ja reizi četros gados vai reizi gadsimtā viņi nebūtu jādabū līdz vēlēšanu iecirkņiem.
Mani aicina nosaukt cilvēku, kas «visvairāk tuvinājis mūsu pilsētu un rajonu Eiropas Savienībai». Manuprāt, šī «cilvēka» vārds ir vēsturiskā pieredze, kas liek spert izmisuma soli un daļu (cik lielu?) neatkarības piespiedu kārtā labprātīgi atdot Rietumiem, kamēr to visu vardarbīgi atkal nav atņēmuši Austrumi. Negribētu, ka manu izmisīgo «par» kāds cits uzliktu galvā kā lauru vainagu, turklāt jau priekšlaikus.
Eiroskeptiskajiem latviešiem K. Streips ne reizi vien ir atskaldījis: no Eiropas uz Latviju plūdīs nauda. Pirmkārt, naudas plūsma ir visai nosacīta, otrkārt, mums, vēl kapitālisma nesamaitātiem, šķiet neētiski un stipri vienkāršoti visas lietas mērīt tikai naudā.
Lietuva jau izvēlējusies Rietumus: 91 procents no 64 procentiem balsstiesīgo vēlētāju bijuši «par». Tautas partija ierosinājusi arī Latvijā referendumu paredzēt divas dienas. Jāšaubās, vai iegūtie papildprocenti segs papildizdevumus. Turklāt pilsoņi savu izvēli nemainīs pat nedēļu ilgā referendumā.
Kārtējo reizi Latviju apmeklēja EDSO augstais komisārs minoritāšu jautājumos R. Ekeuss. Kaut gan viņš tika uzņemts vēlīgi, nevarētu apgalvot, ka komisārs būtu gaidīts ciemiņš, jo vairāk tāpēc, ka viņš atkal devās uz Maskavu. Ar kuru savienību mums galu galā būs jārēķinās pēc iestājas ES? Tas būtu jāzina pirms 20. septembra referenduma.
Patīkama un gaidīta vēsts atnāca no ASV zīmīgajā 8. maijā. Savienoto Valstu senāts nobalsojis par septiņu jaunu valstu uzņemšanu NATO. Ārpusē nepalika arī Slovēnija, kas klusēja, kad ASV «atbruņoja» Irāku. Kā Latvija sadalīs savas intereses starp ES un ASV, ja «kara un miera» jautājumos vienprātības nav?
Saistībā ar valodas lietām un Ekeusa apmeklējumu atkal aktuāls kļuvis nacionālo minoritāšu jautājums. Tam veltītajā radioraidījumā Saeimas deputāts A. Bartaševičs teica, ka nacionālā minoritāte esot katrs, kas sevi par tādu uzskata. G. Krasts robežšķirtni saskatīja Latvijas okupācijas datumā – 1940. gada 17. jūnijā. Par nacionālās minoritātes definīciju valstis nav vienojušās, radot attiecīgo konvenciju. Diemžēl divpadsmit neatkarības gados to nav spējušas arī mūsu nacionālās valdības.
Krievu skolu aizstāvības štābs piespiedis valdību mīkstināt nosacījumus Izglītības likumā pārejā uz mācībām valsts valodā. Taču Saeimas deputāts J. Pliners sola, ka manifestācija 23. maijā tik un tā notiks. Savukārt sarkanīgi radikālo jauniešu vadonis I. Staļnojs sola iet līdz galīgai uzvarai: ja pretinieku var ievainot, viņu var arī nogalināt. Šķiet, kreiso «spārnu» aizlauzusi Latvijas straujā gaita uz NATO un ES. Pēdējā cerība šļūk no rokām, tāpēc tāda izmisīga cīņa gan par valodu, gan viegli iegūstamu pilsonību.
