Jāņi atnāk ik gadskārtu, bet Valsts prezidentu vēlē reizi četros gados.
Jāņi atnāk ik gadskārtu, bet Valsts prezidentu vēlē reizi četros gados. Tāpēc Vairas Vīķes-Freibergas atkārtota ievēlēšana būtu uzskatāma par nedēļas svarīgāko notikumu. Taču tā nebija. Vārdu nedeva ne prezidentei, ne deputātiem – vērtēšanai, vēlējumiem nākotnē, kaut gan procedūrai bija atvēlēts pāris stundu ētera laika LTV un Latvijas Radio.
Plašsaziņas līdzekļos prezidente bija izteikusies: man nav jākaunas, sakot, ka esmu strādājusi izcili, jo tāda ir bijusi mana audzināšana – visu darīt ar mērķa apziņu. Ievērojot savas vērtības apzināšanās kritērijus tur (Kanādā) un te (postpadomju Latvijā), sacīto pieņēmu kā pašsaprotamu. Taču vēlāk intervijā žurnālam «Kas notiek?» prezidente mainīja domas. Tas esot teikts «ar zināmu ironiju». Ar viņas un daļā tautas pieņemto humora stilu pastāvot «zināma komunikācijas plaisa». Tā arī nesapratu: strādāts izcili – ar ironiju vai bez tās?
Atklāti skarba izteikumos bija žurnāliste B. Strautmane. Piekrītu viņas sacītajam: V. Vīķei-Freibergai tuvākas ir holokausta problēmas nekā latviešu tautas traģēdija.
Labprāt būtu tikusies ar Kļaviņas kundzi, ja tikai viņas vēstulē redakcijai atrastos atpakaļadrese vai telefona numurs. Viņa man pārmet par izteikumiem 13. jūnija «Malkā», ka lielajā kaimiņzemē nav nevienas sēru dienas. Kaut gan valsti nebiju nosaukusi, vēstules autore ir pārliecināta, ka tā ir PSRS mantiniece Krievija. Tur pāris dienu esot «veltītas atsevišķu tautību masveida izvešanām. Tiesa, ne tik plaši kā Latvijā, kad visai valstij jātērpjas sērās». Bet kāda maskaviete, kas viesojas pie mātes Bauskā, liecināja, ka ar valdības dekrētu noteiktas sēru dienas Krievijā tomēr nav.
Jā, latviešu mentalitātei ir raksturīgi pieminēt savus mocekļus un godāt mirušos vispār, arī citu tautību dēlus un meitas, kas dus mūsu zemītē. Ko gan lai saka par Latvijas un Krievijas vienošanos 1994. gadā par memoriālo būvju un to Latvijas pilsoņu masu apbedījuma vietu kopšanu, kuri gājuši bojā «karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā», zinot, ka virs latviešu un citu tautību pīšļiem uzceltas pilsētas, uzbūvēti ceļi. Tūkstošiem bojā gājušo kaulus taigā izvazāja vilki vai aizskaloja palu ūdeņi.
Kļaviņas kundze, grūti runāt par Latvijas vēlmi uzlabot attiecības ar kaimiņiem, ja tas iespējams tikai pēc lielvalsts diktētajiem noteikumiem ar cilēviču, plineru, ždanoku un citu muti. «Attiecību normalizēšanai» nevajag daudz: PSRS mantiniecei Krievijai ir jāatvainojas par latviešu tautai nodarīto kopš 30. gadiem. Skaisti, ja šajā ziņā palīdzētu savulaik no Krievijas Latvijā ieceļojušie un 70 tūkstoš parakstu pret latviešu valodas mācīšanos pārvērstu lūgumā Krievijai tomēr atvainoties latviešiem. Kaut vai tāpēc, ka savulaik parakstu vācēji, PSRS pilsoņi, Latvijā bija atraduši mājvietu un pazemīgus iezemiešus.
Par leģionāriem. Atšķirībā no viņiem, tos, kuri cīnījušies tikai pret fašistiem, mūsu valdība nekad nav aicinājusi atceres dienās nepulcēties pie Uzvaras monumenta Rīgā vai kur citur…
