Man patīk šī latviski vēsā vasara, kad klusē mākslīgie gaisa atvēsinātāji. Tikai mitruma drusku par daudz.
Man patīk šī latviski vēsā vasara, kad klusē mākslīgie gaisa atvēsinātāji. Tikai mitruma drusku par daudz. Cerēsim uz sausākiem vējiem, labāku siena un graudu ražu.
Lai ieriebtu kaimiņam, nav spriedzē jātur viss pagasts. Citādāk ir politikā. Premjers I. Emsis un viņa komanda vilcinās ar Eiropas Komisijas (EK) komisāra kandidāta nosaukšanu. Tik ļoti gribas ieriebt “Jaunajam laikam”, kas pirmajam posmam, līdz novembrim, deleģēja S. Kalnieti. Neesot pamata steigai, jāpagaidot, ko teiks jaunais EK prezidents. Varbūt “labas diplomātes” vietā vajadzēšot “saimniecisku cilvēku”, t. i., nevis valsts, bet kādas partijas interesēs. K. Streips pirmsatvaļinājuma “Skatā no malas” sacīja: Kalniete ir izmisīgi piemērota komisāres amatam, un partiju klīrēšanās ir nepiedodama.
Savukārt par gausumu citās jomās žēloties nevar. Viens no ministriem Radzevičiem pa Latvijas ceļiem grib braukt ātrāk un apsver, vai viņa vēlmēm nevajadzētu pakārtot ceļu satiksmes drošības noteikumus. Laika daudz nav atlicis. Runā, ka no dažāda materiāla būvētā koalīcija drīzumā varētu sairt.
Jaunais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktors A. Loskutovs tālāk par kompromātu vākšanu nav ticis. Nupat ierosināta dienesta izmeklēšana par to, ka J. Strīķe pārsniegusi savas pilnvaras, parakstīdama dažādām drošības struktūrām nosūtītus dokumentus. To saturs gan netiek izpausts. Kopš Emša nākšanas pie varas valdības prioritāte numur viens ir atbrīvoties no J. Strīķes.
Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga ierosinājusi likumu par tiesības sargu jeb ombudsmeni – vidutāju starp valsti un iedzīvotājiem. Tiesībsargu Latvijā netrūkst. Tikai viņiem nereti sajūk sargājamie vārti.
Iekšlietu ministrs Ē. Jēkabsons vienpersoniski, pat partijas biedriem nezinot, no nevēlamo personu saraksta svītrojis dziedātāju, aizdomās par saistību ar kriminālo pasauli turēto J. Kobzonu. Viņam iebraukšana liegta ASV un vairākās Eiropas valstīs. Mums der.
Otrdien valdība nolēmusi pārsūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu T. Ždanokas lietā. Šī starptautiskā tiesa vēl nepārzinot Latvijas vēsturiskās īpatnības. Mūsu īpatnība ir arī tāda, ka neprotam aizstāvēties. Reizēm jāšaubās, vai jauniņās juristes starptautiskajās institūcijās pašas orientējas mūsu valsts vēsturē, bet galvenais – vai “deg” par to.
Pat prezidentes aprindās atkal tiek runāts par Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Tautas likteņa mutuļus caurgājušajiem ieilgušie strīdi ap vēstures tēmu gluži vienkārši nav saprotami. Tikai par klaju necieņu (vēstures nezināšana?) pret savu valsti varētu nosaukt faktu, ka Latvijas pirmās olimpiādes rīkotāji Ventspilī svinīgās atklāšanas programmā nebija paredzējuši valsts himnas atskaņošanu.
Ja kādam rudenīgi vējainās un lietainās dienās sajūk gadalaiki, ieskatieties afišās! Senās mūzikas festivāls un kantrimūzikas svētki atgādina – ir jūlijs, pats vasaras vidus.
