Adventes svecītes drīz izdegs. Kas zina, cik to liesmiņās bijis patiesas vēlmes sevi un citus redzēt gaišākus un tīrākus, cik formālisma – visi dara tā.
Adventes svecītes drīz izdegs. Kas zina, cik to liesmiņās bijis patiesas vēlmes sevi un citus redzēt gaišākus un tīrākus, cik formālisma – visi dara tā.
Apsveikumos tradicionāli vēlam un arī paši saņemam labas veselības vēlējumus. A. Kalvīša valdības grūtākais uzdevums nu ir rūpēties, lai svētkos bārstītie vēlējumi piepildītos. Veselības ministrs G. Bērziņš pat nevar noslēpt azartisko skaudrumu, ar kādu ķēries pie medicīnas sistēmas kārtošanas. Īsumā tas nozīmē slimnīcu skaitu valstī samazināt līdz pussimtam, pārējām provinces ārstniecības iestādēm atstājot vienīgi neatliekamās palīdzības sniegšanu. Tas notikšot pakāpeniski. Anesteziologi vēl apsver, vai ticēt ministram, nesaņemot iepriekš solītā rakstveida apstiprinājumu, vai arī streikot. Vai reforma skars nozari apkalpojošo ierēdņu biezo slāni, par to ministrs nerunā. Bet pacientus gan neaizmirst – mūsu līdzdalības maksājums pieaugs par 20 procentiem. Kāds asprātis “Dienā” raksta: bērnus baida ar “dakteri bērziņu”, nu esam tādu dabūjuši.
Savukārt A. Kalvītis pēc tikšanās ar Valsts prezidenti V. Vīķi-Freibergu pārbiedēja tautu ar intuitīvu paredzējumu, ka valdību kāds varētu mēģināt gāzt. Tas varot notikt gan koalīcijas iekšienē, gan no ārpuses. Valdība ir kā mīklas abra, kas reizumis iet pāri malām, turklāt – neapturami.
Valdības sēdē otrdien gatavojās apspriest Eiropas konstitucionālo līgumu. Taču atklājās(!), ka tas apstiprināts jau oktobrī, un Kalvītis, tajā neieskatījies, biezo dokumentu varot iesniegt Saeimā. Politologi šādu attieksmi nosauc par absurdu. Ārlietu ministrs A. Pabriks ir pielaidīgāks: tā ir katra politiķa atbildība. Bet šādas “atbildības” rezultātu jutīs konstitucionālo līgumu pat neaptaustījusī tauta, ar kuras patriotismu valsts atguva neatkarību un kuras nodokļus tagad dala partijas.
Dīvainā kārtā, valdībām mainoties, rodas nevienam nevajadzīga nauda pašvaldību stimulēšanai. Šoreiz – priekšvēlēšanu noskaņās – naudu dāļāšot valdība, nevis deputāti. Laikam svarīga ir nevis došana, bet atdeve.
Latvijas Politiski represēto apvienības konferencē filmas “Sveiciens no Sibīrijas” satriecošais iespaids skaudri disonēja ar bijušā valdes priekšsēdētāja G. Resnā lepošanos pārskata ziņojumā. Cik grūti, ar lielām mokām nācies novērst privatizācijas sertifikātu dzēšanu tiem Latvijas pilsonību zaudējušajiem, kuri pēc 1941. gada deportācijām kādu iemeslu dēļ nav atgriezušies dzimtenē… “Cik labi, ka man labi!” tā laikam spriež tikai latvieši.
Braukt vai nebraukt Valsts prezidentei 9. maijā uz Maskavu pārstāvēt Otrā pasaules kara izraisītāju upurus un “..svinēt viena asiņaina diktatora uzvaru pār otru”? Jautā V. Zariņš 15. decembra “Latvijas Avīzē”. Tauta laikam gan nebūs vienota, bet tā daļa, ko par pūli sauc, Maskavas apciemojumu uzskatīs par pazemojumu Latvijai.
Krievijas vēstnieks Latvijā V. Kolužnijs sacīja, ka krievu tauta par deportācijām Latvijai neatvainosies, jo visu organizējuši ebreji, paši latvieši un tikai viens krievs… Tie ir diezgan pamatīgi meli. Turklāt noziegumus demokrātiskās valstīs vairs nemēro etniskās vienībās.
