Apstiprinājusi septi ņus jaunus ministrus, Saeima sev piešķīra atpūtas trimestri – trīs pavasara nedēļas, pilnas svētku un vaļības. Ja vēl maija brīvdienas pieskaita klāt, sanāk pilns mēnesis akurāt.
Apstiprinājusi septi ņus jaunus ministrus, Saeima sev piešķīra atpūtas trimestri – trīs pavasara nedēļas, pilnas svētku un vaļības. Ja vēl maija brīvdienas pieskaita klāt, sanāk pilns mēnesis akurāt.
Savā 71. gadā Brīvības piemineklis mūsu izdziedātajai varai kļuva par biedēkli. Žogu te lika, te atkal ņēma, tikai vainu par manipulācijām neviens neuzņēmās. Pat prezidente saķērās ar tautu pie Brīvības pieminekļa, važās kļauta. Tik steidzamie uzlabošanas darbi nu ir galā, un trīs zvaigznes spoži mirdz Latvijas simbola skavās. Bīstamie datumi laimīgi garām, nu svētvieta pieejama pašiem un tūristu bariem.
Trīs zvaigznes zeltītās simbolizējot Kurzemi, Vidzemi, Latgali, apejot zaļo Zemgali. Rundālieša Habibuļina rokām posti, stari pār Latviju mirdz, un Zemgalei tagad pieder trīs zvaigžņu sirds.
Nopietnas sākušās runas, vējš pūš vēlamās burās: piemineklim, kas Brīvībai celts un kuram ne tikai zvaigžņu zelts, vajadzīgs aizsardzības likums – nacionālas pašapziņas tikums. Jo tā pakājē sastopas cilvēki ar dažādas izpratnes spēku. Nav pasaulē otras tādas zemes, kur sabiedrību būtu sašķēlis tik asu pretešķību lemes”s.
Daļa valstu un pavalstnieku uzvaru svinēs rīt ar viltotu un neviltotu prieku. Pie Uzvaras monumenta Rīgā būs dziesmas un “pļaskas”, atmiņas, kāds stiprāks malks un vēl daudz kas. Ja tā padomā, visi cilvēki vien esam, un Dievs mīl visus, lai kādu pieredzi sevī nesam. 8. maijs – pavisam cita lieta, kad pie Brīvības pieminekļa “Dzimtenei” nebūs vietas: ne kur šmucratus likt, ne televīzijas ekrānos tikt.
Latvieši svešumā dzenoties ne tik daudz pēc naudas vai kādas citas baudas, bet, protestējot pret tādu “grēku” kā cienīga attieksme pret cilvēku. No socioloģiskajām aptaujām paklusām atskaitīti, kas ar bagātiem mūža gadiem apveltīti. Viņu skatījums neesot globāls, tikai sendienu atspulgs pabāls. Tas tā, lai nebūtu jāteic tieši: vecos pārņēmis gara panīkums un pilnīgs domāšanas izsīkums. Nevajag skumt un par cilvēktiesībām gausties, būs reize, kad atkal varēsim visi uz iecirkņiem lauzties, un pie vēlēšanu urnām būs cieņa un gods arī “grumbainiem purniem”. Kad vara un iztikšana branga uz spēles, visi labi, jo nav citas izvēles.
Es varētu bārstīt vārdus skarbus par tiem, kuri piekopj ugunsnedarbus: par vecīšiem vientuļiem, kuri ne reti iet bojā reizē ar varžu kurkuļiem. Bet neceļas roka pamācības bārstīt: ja lopiņu nav, kā zāli noganīt?
Kalvītis, smaidu netaupīdams, lielījās, kā Šķēles solījums par kuplām ģimenēm pildījies: astoņos gados valsts budžets trīskāršojies. Bet piemirsa, ka vidējā cilvēka makā trīskāršs dilonis iemitinājies.
Gundega Repše ar rakstnieces tiešumu vērtēja, kā sešpadsmit brīvības gadi mums garām skrēja. Ja teikšana būtu mana, pacietības nebūtu gana: pēc “Jūrmalgeitas” skandāla prastā Saeimu un valdību es palūgtu atiet krastā un desmit gadu garumā pretendēt liegtu uz vēlētu vietu. Tāda inteliģences skaudrā balss, bet negaušām nav redzams gals…
Lielajam hokejam vārti ir vērti, komandu sastāvi visādi svērti. Latvijas–Čehijas cīniņā neizšķirts. Ka tik nu pulveris viss nebūtu izbārstīts!
