Daudzi nesenās vēstures liecinieki par Latvijas neatkarības atjaunošanas datumu uzskata 21. augustu, kad Augstākās padomes deputāti paziņoja pasaulei izšķirīgo lēmumu par Latvijas Republikas faktisko neatkarības atjaunošanu.
Daudzi nesenās vēstures liecinieki par Latvijas neatkarības atjaunošanas datumu uzskata 21. augustu, kad Augstākās padomes deputāti paziņoja pasaulei izšķirīgo lēmumu par Latvijas Republikas faktisko neatkarības atjaunošanu. Tas notika pirms 15 gadiem, kad Saeimas namu bija ielenkušas padomju armijas bruņumašīnas un nebūt nebija zināms, kā beigsies Maskavā savārītais pučs un kas notiks rīt.
Bet RĪT sarkanā migla izklīda reizē ar alkohola dvingas pārņemtajiem pučistiem. Šie notikumi atmiņā paliks kā šausmu filma, kuras dalībnieki bija daudzi no mums. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja vēstures rats grieztos atpakaļ.
Toreiz sibīrietis Krievijas prezidents Boriss Jeļcins no tanka Maskavā aicināja armiju nepakļauties nodevīgajai kompānijai, un pučs beidzās tikpat ātri, kā sācies. Vēl ausīs skan Latvijas nelegālā radio balss pastiprinātājā no pilsētas Tautas nama loga, kad studiju Doma laukumā Rīgā bija ieņēmuši omonieši. Tikai tagad laikrakstā “Diena” izlasīju visu to žurnālistu vārdus, kuri bija apņēmušies stāstīt Latvijas iedzīvotājiem par notikumu virzību un nevardarbīgo pretošanos, ja iegūtais juks un bruks. Pagrīdes radio Salaspilī divas dienas strādāja Dzintris Kolāts, Sergejs Kruks, Elita Mīlgrāve, Aigars Semēvics un Uldis Cērps. Cilvēki, kuri izgājuši sirdsapziņas pārbaudi, kad pat Latvijas Augstākajai padomei nav bijis rīcības plāna, ko darīt, ja Saeimas namā iebruks omonieši un viss beigsies.
Likumsakarīgs ir Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzaicinājums, viesojoties Maskavā pērnā gada maijā, Borisam Jeļcinam apmeklēt Latviju. Ielūgums šoreiz ir pieņemts, un jau rīt gaidāms, ka eksprezidents ieradīsies Latvijā, un mūsu valstij tik ļoti nozīmīgajās augusta dienās Prezidenta pilī viņam pasniegs jau sen piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni. Nav šaubu, ka Latvijā B. Jeļcins ir vairāk cienīts nekā savā dzimtenē. Kaimiņvalsts komunistiskās aprindas runā ar Alfrēda Rubika muti avīzē “Vesti”: “Ja ir cilvēki, ar kuriem man ir pretīgi tikties, tad Boriss Jeļcins ir viens no tādiem.”
Šogad augusta dienām klāt nācis tuvējo vēlēšanu drudzis. Iznīcināšanai nolemts Ventspils mērs Aivars Lembergs, un tas, pretēji gribētajam, izraisa žēlumu un arī jautājumu: kāpēc nevedas ar citu redzamu miljonāru ne sevišķi tīru darījumu novešanu līdz atrisinājumam, kuri savulaik stāvējuši ļoti tuvu valsts naudai un iespējām pie tās tikt.
Internetā man atgādināts, ka neesmu pamanījusi Rēzeknes “sarunas” ar “JL” runasvīru Kārli Šadurski. Piekrītu lietpratējiem, ka šī epizode nav salīdzināma ar “Jūrmalgeitu”, aiz kuras slēpjas miljoniem vērti darījumi ar valsts īpašumu tālākā nākotnē. Līdz šim “JL” ticis galā ar dažādos pārkāpumos aizdomās turētajiem partijas biedriem atšķirībā no LPP un TP, kuru bosi zemāk par “ierindas” biedriem nekrīt.
Pirmsvēlēšanu cīniņā, manuprāt, nevis Latvijas un tautas liktenis, bet gan partiju ietekmes un indivīdu cerētais laupījums likts uz spēles gan Stradiņa slimnīcas, gan Rīgas brīvostas darījumos un tajos, kuri var atklāties īsi pirms 7. oktobra. Neizmērojama un gandrīz vai patoloģiska ir dažu politiķu un partiju klaji izrādītā tieksme saglabāt vietu pie varas galda. Tā pārkāpusi visas morāles robežas, nerunājot nemaz par tiesiskajām. Bet tās sāks šķetināt tikai pēc vēlēšanām, kad būs pienācis noilgums vai paturēta (iegūta) deputāta imunitāte.
