Saulīte novērsusi no mums savu vaigu, esam pārgājuši uz ziemas laiku. Būs lieti, vēji un sniegs, vēl pēdējās ardievas gājputni kliegs. Veļu laiks pelēks brien mūsu pēdās, vēršot dienas te priekos, te bēdās.
Saulīte novērsusi no mums savu vaigu, esam pārgājuši uz ziemas laiku. Būs lieti, vēji un sniegs, vēl pēdējās ardievas gājputni kliegs. Veļu laiks pelēks brien mūsu pēdās, vēršot dienas te priekos, te bēdās.
Madonas rajona Ļaudonas kapos Andreja Eglīša dzimtas kopiņas sapoš. Tur tēlnieks Ranka Indulis jau izveidojis skulptūru “Jauneklis”, bet akmenī dzejnieka vārdi, kā klājas: “Tauta ir manas mājas”.
Daudziem tagad tauta kļuvusi par vietiņu siltu, kur reizi četros gados būvēt varas tiltu. Tad lakstīgalas mēlē kungi un dāmas ar nākamiem trekniem gadiem mānās. Bet solījumi, kā zināms, makā nekrīt – varbūt rīt, bet varbūt tikai parīt?
Viņi, kas valsti vada, nav vis šādi tādi, tiem augsti darba rezultāti. Viņi ir tautas bākas, tāpēc īpaša prēmija nākas, un arī ierēdņiem čakliem un premjera biroja čaļiem. Par prēmiju piešķiršanu vienojušies, nevis balsojot, bet visiem piekrītoši klusējot. KNABs lemšot, vai tā visu šo lietu interešu konflikts nemaitā.
Paši sev – jau modē iegājies. Par tādu versiju pats ar sevi Ainārs Šlesers vienojies: satiksmes lietu postenis gana grūts un plats, tāpēc šīs jomas “ministrs būšu es pats”. Citi ministri, kas nežēlastībā nebija krituši un kuriem pie topošā premjera kaut maziņš blats, arī klusībā pārliecināti par “būšu es pats”. Vēl par pensijām varētu parunāt, cik tautas kalpiem mēnesī simtu sagrabināt. Fui, skaudība ir īpašība slikta, tāpēc nerūksim ļaunumā dikti, netvīksim pēc Havaju salām, labāk cits citu laimē un nelaimē balstām.
Premjers Kalvītis Aigars pēc darba cēliena grūta sevi uz Japānu atvaļinājumā sūta, bet padotie viedi nu komandējumos triekti. Žurnālisti kā šakāļi izsalkuši skraida un jaunākās ziņas par topošo valdību un deklarāciju gaida. Bet, ja nu izlemts viss, kam vajadzīgs vēl kāds juceklis? Trīs brāļi vienā dūrē uz varas turpinājumu stūrē. Šķēle kā vulkāns, šķietami aizsnaudies, reizi pa reizei pamodies, aicina stiprināt labējo koalīciju ar kreiso, Rubika, opozīciju. Sajutuši varas vilinošo garšu, saskaņcentrieši jau sadzird uzvaras maršu. Šie Kalvīša valdību nebalstīšot, ja ministru portfeļus nesaņemšot.
Maksu par enerģiju svārstīgo kādu laiku vēl turēšot nemainīgu, lai pamazām sarodam ar domu, ka nākotnē cenas maitās mums omu. Re, arī labas lietas notiek pie mums, jo cenu kāpumam paredzams attālums. Bet prieki neturpināsies ilgi – Eiropas cenu apvāršņi zilgi jau tagad skatāmi, un nākampavasar daudz latu par gāzi un elektrību būs skaitāmi.
Saeima jau trešo reizi balso par “maisiem”, vai galus tiem vaļā raisīt. Lēmums paliek nemainīgs, kaut arī visai pretrunīgs. Tie, kas izsekoja un nodeva daudzus no mums, tā arī paliks noslēpums.
Saindēšanās ar pagrīdes alkoholu pārņēmusi valsts austrumu “golu”. Indei, kas posta cilvēku aknas, vēl neesot atrastas izcelsmes saknes. Joprojām tirgoņi strādā bez mitas, bet dzērāji tie, kas jau tā ar nabadzību sitas. Kas un kad “krutkas” rūpalam galu darīs, ģimeņu lāstu, pat tautas postu iznīdēt pratīs?
