Citu bēdas ilgi nesāp. Arī Alsungas traģēdija ar laiku noplaks. To šad un tad izcels no aizmirstības, ja kādai partijai tas būs izdevīgi.
Citu bēdas ilgi nesāp. Arī Alsungas traģēdija ar laiku noplaks. To šad un tad izcels no aizmirstības, ja kādai partijai tas būs izdevīgi. Politisko atbildību par notikušo neviens vēl nav uzņēmies, kaut gan ir labi piemēri. D. Turlais atkāpās pēc Talsu traģēdijas, Ģ. V. Kristovskis – pēc bīstamu recidīvistu izbēgšanas no cietuma.
Plašsaziņas līdzekļos nezūd satraukums par ES attieksmes maiņu pret platību maksājumiem, kas zemniekiem kļuvis zināms pavisam nesen, bet zemkopības ministrs M. Roze par to varētu būt informēts daudz agrāk. “Valsts pirmajās personās” Latvijas Televīzijā A. Kalvītis kā parasti apgalvoja, ka viņš nav neko zinājis un tikties ar M. Rozi 1. martā nevarējis… ministra slimības dēļ. Bet ministrs tieši todien Briselē nesekmīgi mēģināja pierunāt ES lauksaimniecības komisāri dot Latvijai pārejas laiku. Zemnieki M. Rozes demisiju apsvēršot tad, kad viņš būšot izlabojis pieļautās kļūdas vai kūtrumu. Diemžēl tas gan vairs nav iespējams. Laikam jau demokrātija neattiecas uz mazajiem – valstīm, tautām, cilvēkiem. Latviešu temperaments tam kā radīts. Celsies tikai tad, kad zobens jau pie rīkles, kā tas bija 1991. gada janvārī.
Lauksaimniecības kluso sairšanu nosegs citi notikumi. Leģionāru diena jau grozās pa avīžu slejām, un 16. martā katrs ielā izgājis večuks kādam liksies aizdomīgs. Starptautiskie foto un teleobjektīvi jau pavērsti uz Latviju.
Gandrīz vai kā pasaules karu sabiedrība gaida maiju, kad Rīgā atkal būs praids un geji un lesbietes pulcēsies, lai panāktu vienas minoritātes īpašu statusu. Mierīga līdzāspastāvēšana laikam vairs neder.
Nervozs atnāks arī jūnijs – Valsts prezidenta vēlēšanas. Kandidātus, izņemot “Jauno laiku”, partijas vēl nenosauc. Diemžēl S. Kalnietei cerību tikpat kā nav, jo pašlaik piederība JL uzskatāma gandrīz vai par piedauzīgu. Marta beigās JL sasauc ārkārtas kongresu, lai ievēlētu jaunu vadību.
Ceturtdien Saeima par tiesībsargu apstiprināja Romānu Apsīti, kā arī bez labojumiem atbalstīja grozījumus likumos par drošības iestādēm, neuzklausot ne ekspertu, ne Valsts prezidentes iebildumus un norādījumus. “Tā ir kļūda,” sacīja V. Vīķe-Freiberga un pauda bažas, ka tas var atstāt sekas uz valsts sadarbību ar tās partneriem, ar NATO. Varas koncentrācija var kaitēt Latvijas drošībai, sacīja prezidente.
Tikpat kā vārdus no mutes man izņēma žurnāliste B. Strautmane, norādot, ka nu būtu pienācis laiks prezidentei apsvērt iespēju izmantot savas tiesības un rīkot referendumu par Saeimas atlaišanu, jo situācija jau kļuvusi krimināla. Žurnāliste piesauc gan steigā pieņemtos grozījumus drošības iestāžu likumos un “Jūrmalgeitu”, gan Ventspils un digitālās televīzijas afēru, kā arī Alsungas traģēdiju un partiju priekšvēlēšanu aģitācijas tēriņu griestu atcelšanu.
Cita starpā pieminēšu kādu vēsturisku sakritību: 1934. gada apvērsums notika 16 gadu pēc Latvijas valsts proklamēšanas, šogad paiet 16 gadu kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Un politiskā situācija atkal prasa kādu citu, tautas akceptētu risinājumu.
