Bezjēdzīgi ir mēģināt novērtēt cilvēka dzīvību. Taču knišļa vērta tā ir neģēļa rokās. Pagājušajā nedēļā skolās un ģimenēs pieminēja noslepkavoto 13 gadu veco Justīni.
Bezjēdzīgi ir mēģināt novērtēt cilvēka dzīvību. Taču knišļa vērta tā ir neģēļa rokās. Pagājušajā nedēļā skolās un ģimenēs pieminēja noslepkavoto 13 gadu veco Justīni. Lai neviens nebūtu drošs – ar mani tā nekad nenotiks. Jo ir tāds laiks. Ir demokrātija, kas aizsargā neliešus, bet bērnu dzīvību nosargāt nespēj un sabiedrības sašutumu sauc par atriebības kāri. Ne vienam vien vecākam vienaldzīga ir plēšanās par prezidenta amatu, rotaļas ar naudu un varu. Viņiem rūp tikai viens: vai viņu bērns no skolas, veikala vai no ciemošanās pie draugiem atgriezīsies dzīvs. Vai izvarotāji tikpat brīvi un neiezīmēti klimtīs pa Latvijas ceļiem kā līdz šim?
Katru dienu tonnām papīra izšķērdēts dažādu sēžu protokoliem, lēmumiem un to projektiem, simtiem preses izdevumu, mēģinot skaidrot vai vismaz izzināt, kas notiek pasaulē un Latvijā. “Bauskas Dzīves” 16. maija numurā, Ainas Uščas slejā “Trusītis debesīs”, lasāms, ka četrus gadus vecais Selestīns žurnālistei aizrāda: “Kad nomira mans trusītis, tu neko nerakstīji.” Globalizācijas pārņemti, nereti aizmirstam kaut ko ļoti svarīgu – to, kas nodarbina mazu un lielu cilvēku prātus tieši tagad, tūlīt.
Paturot prātā dzīvības cenu, tomēr pievērsīšos notikumiem, kuri guvuši paātrinājumu par katru cenu. Tāda bija Latvijas–Krievijas robežlīguma ratifikācija Saeimā. Ausīs grieza Kalvīša histēriskie brēcieni no parlamenta tribīnes pirms balsojuma: visi gaida mūsu lēmumu, gaida mūsu zvanus, Vācijas kanclere gaida, ES un Krievijas samits Samarā gaida. (Atbalss gan lika vilties. Putins samitu sāka ar sūdzībām par krievvalodīgo situāciju Latvijā un Igaunijā, turklāt forums beidzās bez rezultātiem.) “Jauno laiko” un tā “politisko bezatbildību” Kalvītis Saeimas sēdē norakstīja uz līdzenas vietas: “Jūs nekad nepretendēsiet un nebūsiet varas partija!” Premjera uzkliedzieni lika satraukties ne pa jokam – vai tiešām ekonomiskie pinekļi, kuros Latviju pamazām ietin Krievija, ir tik nopietni, kā runā? Ja tā, tad – par kādu cenu? Kāpēc Vaira Vīķe-Freiberga par katru cenu raujas uz Maskavu, aizmirsdama solījumu savas prezidentūras laikā apciemot Sibīrijas latviešus? Gruzd vēl viens jautājums: vai Igaunijas–Krievijas nenoslēgtais robežlīgums Eiropas Savienībai nemaz nerūp un tas netraucē ES un Krievijas attiecībām? Ir taču kāda atbilde, kuru no mums slēpj.
Aprīlī inflācija valstī sa sniegusi 8,9 procentus (visaugstākā ES). “Dienas” komentētājs pauž bažas par Latvijas ekonomikas nākotni. Savukārt maznodrošinātie ir norūpējušies par savu nākotni. Banku piedāvājumi “Nāc un ņem!” , algas paaugstinājums atsevišķu nozaru darbiniekiem, valsts aizvien pieaugošie tēriņi rauj uz augšu visu preču un pakalpojumu cenas. Kādai ierēdnei J. Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?” pietika drosmes aicināt dzīvot taupīgāk, kā piemēru minot pensionārus, kuri no 80 latiem mēnesī protot iekrāt naudiņu ārstiem…
Prezidenta vēlēšanas 6. jūnijā būs valdības stipruma pārbaude, spriež koalīcijas partijas. A. Kalvītis, šķiet, pat sapnī nepieļāva domu, ka varētu būt vēl kāds cits kā vienīgi Māris Riekstiņš. Karina Pētersone (LPP/LC) un no aprites vispār izslēgtā opozīcijas kandidāte Sandra Kalniete (JL) ir tikai blakusparādības, skata pēc. Nedēļas izskaņā parādījās kompromisa kandidāts – neitrālais Egils Levits, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis, jo vienoties par Riekstiņu un Pētersoni laikam neizdosies. Pat koalīcijas partnerus uztrauc Tautas partijas varas pārlieka uzurpēšana, sagrābjot svarīgākos ministru posteņus, premjera amatu un cerot arī uz pielaidīgi solīdu prezidentu no savējiem. Zaļo zemnieku runasvīrs A. Brigmanis mierina tos, kurus vēl interesē valsts vadītāja vēlēšanu priekšspēles: “Latvijā netrūkst talantīgu cilvēku, un bez prezidenta nepaliksim.”
Lai cik satrauktā laikā dzīvojam, kādam vienmēr pati svarīgākā būs dzīvība. Kur ligzdo zemes bites, kas ducinādamas vāc nektāru pavasara puķēs? Kur paliek tukšums pēc Justīnes aiziešanas debesīs?
