Daudziem maniem laikabiedriem augusts ir īpašs mēnesis.
Daudziem maniem laikabiedriem augusts ir īpašs mēnesis. Pirms 20 gadiem, 23. augustā, grupa “Helsinki-86” un domubiedri čekistu ielenkumā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā un pieprasīja atklāt Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus. Svešā vara organizatoriem atmaksāja ar izraidīšanu no tēvu zemes, bet pēc dažiem gadiem augļus plūca pavisam citi cilvēki. Viņi arī centās šo varoņu vārdus izdzēst no tautas atmiņas.
Pirms 16 gadiem, 21. augusta pēcpusdienā, Latvijas Augstākās padomes deputāti nobalsoja par Latvijas valsts faktiskās neatkarības atjaunošanu. 2001. gada 18. augusta “Dienā” publicētais “Balsojums par konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”” precīzi neparāda to deputātu vārdus, kuri balsoja par likuma pieņemšanu. Tas noticis dramatiskos apstākļos, lielā steigā. Iespējams, tieši tāpēc 21. augusts nav svinama diena, lai ik gadu nebūtu jāpiemin tie “patrioti”, kuri nebalsoja.
Tālos notikumus no mūsdienām šķir ne vien gadi, bet arī dziļa vilšanās. To izjūt katrs vidusmēra latvietis, kurš naivi ticēja, ka uz brīvību iesim visi kopā kaut vai pastalās. Mūsdienu varoņi nu ir meļi, kukuļņēmēji, finanšu afēristi, slēptu darījumu kārtotāji un dzeltenās preses “sortiments”. Nereti šķiet, ka plašsaziņas līdzekļu telpā kļūst par šauru, lai ietilpinātu visus amorālo pinumu rakstus. Bet premjers A. Kalvītis pārliecināts, ka ētikas klasiskā definīcija ir “cilvēka darbība, kas vērsta uz izdzīvošanu”…
Iespējamās advokāta A. Grūtupa sarunas ar tiesnešiem, kas varēja (un var?) ietekmēt tiesu procesus, bija arī pagājušās nedēļas notikumu “topā”. Godīgie juristi vairs nevēlas strādāt blakus kolēģiem ar aptraipītu reputāciju. Apjukums manāms arī tieslietu sistēmas augšējos slāņos. Vienīgais mierinājums – juridisku seku “sarunu ķēķim” nevarot būt, jo iestājies noilgums. Uz daudzajiem “kāpēc?” atbildēt nespēj neviens.
Nupat sabiedrību pārsteigusi ziņa, ka Saeimas spīkers I. Emsis varētu tikt purināts par nelikumīgas naudas pieņemšanu tūlīt pēc 9. Saeimas vēlēšanām. Vēl kāda Drošības policijas amatpersona tiek turēta aizdomās par slepenas informācijas izpaušanu. Tuvojas digitālās televīzijas afēras atmezglošana. Tas viss rada priekšnojautas – vai nu kritīs V. Vīķes-Freibergas piesauktais Dāmokla zobens, vai arī viss noklusīs un paliksim, kur bijuši.
Lai man piedod reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs A. Štokenbergs, bet novadu veidošana atmiņā atsauc pagājušā gadsimta 40. gadus, kad latviešu zemniekus dzina kolhozos, solot nepieredzēti jautru dzīvošanu. Iebiedēšanai gandrīz 30 tūkstoš zemnieku aizveda uz Sibīriju, un pāris mēnešos viss bija darīts. 21. gadsimtā kopā dzīšana ir daudz sarežģītāka.
Novadu skaits mainās tikpat bieži kā nozares ministri. Ilgu laiku runa bija par 167 novadiem, pirms pāris nedēļām to skaits bija sarucis līdz 80, bet nupat zaļie zemnieki palīdzējuši to palielināt līdz 95, kas var arī nebūt pēdējais skaitlis.
Sestdien, 25. augustā, beidza pastāvēt savienība “Latvijas ceļš” un oficiāli pievienojās Pirmajai partijai, bet “tēvzemieši” domes sanāksmē kritizēja savus bezzobainos ministrus. Savukārt tālajā Sēlijā svinēja Jāņa Jaunsudrabiņa 130. dzimšanas dienu.
