Izdedzināta pirmā Adventes svecīte, Rātslaukumā iedegta ikgadējā egle, pati skaistākā atvesta uz Doma laukumu Rīgā.
Izdedzināta pirmā Adventes svecīte, Rātslaukumā iedegta ikgadējā egle, pati skaistākā atvesta uz Doma laukumu Rīgā. Man vienmēr sāpīgi vērot TV ekrānā, kā smaidoši, labi ģērbti vīri noskata upuri – vismaz simtgadīgu egli – ļoti īsam priekam, kad koks jau ir miris. Iestājies klusais pārdomu laiks. Iespējams, to piedzīvo arī tie, kuri uzņēmušies atbildību veidot citu, morāli tīrāku valdību. Tādas nebūs, ja netiks “atkosta” šī rokām netaustāmā ētikas jēdziena būtība.
Valdis Zatlers ar premjera kandidātiem sarunas sāks pēc 5. decembra, kad A. Kalvītis oficiāli paziņos par valdības demisiju. Viņš gan nav sapratis sabiedrības skaļi pausto noskaņojumu, vairāk ieklausījies tajos, kuri viņā saskata izcilāko valstsvīru.
Mēnesi ilgā izrāde – sarunas, viedokļu sadursmes, skats no malas un no epicentra – neskaitāmos cēlienos un ainās uztur sabiedrībā spriedzi, kaut arī nav ticības, ka 9. Saeimas laikā kas radikāli mainīsies valdības, parlamenta un to algotāju attiecībās. Kamēr nemainīsies saskaitāmie, summa paliks tā pati. Visticamāk, “Jaunais laiks” nepievienosies vecajai koalīcijai, jo sarunās nejūtoties kā līdzvērtīgs partneris.
Zīmīga ir TP “ierindas biedra” A. Šķēles iznākšana atklātībā, netīši paziņojot, ka atkal ir gatavs kaut ar gudru padomu kritiskā brīdī “glābt nāciju”. Tas gan vairāk vedina domāt par Šķēles vēlmi nodrošināt brīvpieeju vēl neiztirgotajiem un neapgūtajiem ģimenes biznesa resursiem.
Ļoti skarbi pašreizējo politisko un ekonomisko situāciju vērtēja eksprezidente V. Vīķe-Freiberga, nebeigdama brīnīties par TP pašapmierinātību un jaunās valdības aprišu apspriešanu, kad uzticību zaudējusī partija uzurpējusi tiesības vadīt sarunas, norādīt, kur katram apsēsties, lai centrā vienmēr būtu Kalvītis. Ir jāpaiet ilgākam laikam, lai zem jērādiņas ieraudzītu plēsonīgu vilku. Tā eksprezidente par tiem, kuriem valsts ir līdzeklis personīgu mērķu sasniegšanai.
Tautas partijas atraktīvajā kongresā eksministrs G. Bērziņš stāstīja garu un ne visai smieklīgu anekdoti par krokodila, kamieļa un mērkaķīša iegribām. Vēlāk piesauktā līdzība – “kā būs, ja Saeima budžetā ieliks visu, ko katrs mērkaķītis vēlējies”, – lika domāt, ka tie pērtiķīši, Bērziņa izpratnē, varētu būt skolotāji, mediķi, pensionāri, invalīdi…
Mūsu likteņa lēmēji atviegloti uzelpoja, kad Satversmes tiesa (ST) beidzot paziņoja savu spriedumu: robežlīgums ar Krieviju atbilst valsts pamatlikumam. Jānosvītro tikai viens teikums – atsauce uz EDSO noteikto robežu nemainības principu, kas līgumā ietverta pēc Krievijas un citu padomdevēju mudinājuma. Nu zināsim, ka Abrene, 12. – 13. gs. latgaļu apdzīvotā Atzeles zeme, bijusi tikai “jaunpievienota teritorija” un simtiem abreniešu tādi kā neīsti Latvijas pilsoņi vien ir.
Tūlīt pēc ST sprieduma LTV1 raidījumā “Valsts pirmās personas” I. Godmanis likās tā kā druscīt saprotam daļas Latvijas iedzīvotāju sāpes, taču svarīgāks esot robežlīguma izdevīgums ekonomikai, kas kopš 2000. gada virzoties uz NVS, nevis uz Rietumiem. Acīmredzot Latvija ir iestājusies nepareizā savienībā. Tas neizklausītos tik nopietni, ja I. Godmanis nebūtu viens no visbiežāk minētajiem premjera kandidātiem.
Valsts prezidents sola valdības vadītāja kandidāta vārdu nosaukt tikai pēc visu pretendentu publiska eksāmena, “zoodārza variants” vairs neatkārtošoties.
