Šodien aprit simt dienu Viļa Krištopana valdībai. Arī šīsnedēļas «caurskatē» būs redzams, kā labā vairāk strādāts.
Šodien aprit simt dienu Viļa Krištopana valdībai. Arī šīsnedēļas «caurskatē» būs redzams, kā labā vairāk strādāts.
Ceturtdienas, 25. februāra, vakarā, kad Saeima apstiprināja valsts šī gada budžetu, premjers Vilis Krištopans lepni paziņoja, ka neviens opozīcijas ierosinājums neticis pieņemts un «mēs uzņemamies pilnīgu atbildību par budžetu!».
Varētu domāt, ka opozīcijas deputāti vispār nav vajadzīgi un var doties atvaļinājumā līdz nākamajām vēlēšanām. Taču dienu vēlāk, būdams Liepājā un nespēdams aptvert visus apmeklējamos objektus, premjers smaidīdams teica: «Kultūra lai paliek Tautas partijas ziņā.» Tomēr – vēl vajadzīgi!
Arī turpmākie V. Krištopana paziņojumi ir pieminēšanas vērti. «Mums būs jauns korupcijas likums, kam nebūs nekāda sakara ar automašīnām, ar kurām brauc ministri,» paziņoja premjers. Turklāt braucamajiem jābūt ministru cienīgiem. Sestdienās un svētdienās viņš pats pārvietošoties ar personisko automašīnu, bet ministriem tas nebūšot jādara, jo viņi to nevarot atļauties…
Lai valdība varētu pilnvērtīgi strādāt, vēl vajadzīgi četri valsts ministri – pašvaldības, veselības, mežu un augstākās izglītības valsts kalpi. Tautas partijas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš domā, ka tie apsolīti sociķiem jau pirms balsojuma par budžetu un Latvijā būs kupls ministru vainags.
Acīmredzot upurēts tiks arī Cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers – kā neatbilstīgs šim amatam. Saprotamāks tas kļūst, zinot, ka biroja bijusī direktore Kaija Gertnere ir Viļa Krištopana padomniece. Tēvzemiešu frakcijas vadītājs Andrejs Požarnovs noraidījis sociāldemokrātu kandidāti Ivetu Ziemeli, jo pēc publikācijām presē varot spriest, ka viņa esot vēl kreisāka nekā Saeimas sociālisti.
Šonedēļ Latvijā nodibināta vēl viena organizācija – Dabas likumu partija, kas nebūšot politiska un netiekšoties pēc varas. Latvijas Zemnieku savienības kongresā 26. februārī par tās priekšsēdētāju ievēlēta Rīgas Domes deputāte Maija Rubīna. Tā sakot – krīzes situācijā meklējiet sievieti!
24. februārī Igaunija svinēja Neatkarības dienu. Šīs valsts vēstniecības darbinieki izbraukājuši Rīgu un konstatējuši, ka Igaunijas karogs bijis tikai pie Rīgas
Domes. Tā nav bijis ne pie Saeimas, ne Ministru kabineta, nedz arī pie Ārlietu ministrijas. «Cūku karš» gan oficiāli vēl nav pieteikts.
Kamēr ārlietu ministrs Valdis Birkavs izmantoja pēdējās sniegotās dienas, Rīgā pie Kongresu nama piketēja Ždanokas komanda. 3. marts nemieriem nav izraudzīts nejauši. Atcerēsimies, ka 1991. gada 3. martā notika aptauja – paliksim padomijā vai dibināsim savu demokrātisku valsti.
Cilvēka dabā ir allaž kaut ko vēlēties un gaidīt. Žurnālists Kārlis Streips, piemēram, gribētu pēc 15. marta pamosties 17. martā. Tautas partija gaidīja valdības simt dienas, cerot, ka tauta beidzot tikšot aplaimota ar valdības rīcības programmu.
Komisārs Ole Espersens, kas atkal viesojās Latvijā, sacīja, ka vajadzētu dot tiesības arī nepilsoņiem vēlēt pašvaldības. Mājinieki uzdrošinājušies iebilst, ka nu gan visi varot iegūt pilsonību un vēlēt uz nebēdu.
Viļa Krištopana vēlmes ir pieticīgākas. PSRS basketbola izlasē viņš esot izbraukājis visu pasauli, vienīgi gribētu iekļūt Baltajā namā Vašingtonā, protams, kā valdības vadītājs.
Turēsimies arī mēs pie saviem baltajiem sapņiem!
