Nav divu domu, ka šī bija zemnieku nedēļa. Par viņiem smīkņāja, viņus brīdināja, Saeimas deputāti steigā pieņēma likumu par iekšējā tirgus aizsardzību, kas tagad pašiem nepatīk.
Nav divu domu, ka šī bija zemnieku nedēļa. Par viņiem smīkņāja, viņus brīdināja, Saeimas deputāti steigā pieņēma likumu par iekšējā tirgus aizsardzību, kas tagad pašiem nepatīk. Bet zemnieki darīja savu, saskatot valdības politikas virzību garām laukiem.
Valsts attieksmes pret zemniecību barometrs bija valdības vadītāja uzvedība protesta akciju dienā 28. maijā: viņš demonstratīvi izvēlējās izklaidi uz ledus un dāvanu saņemšanu vārdadienā. Kā viņi man, tā es viņiem, ar šādu puicisku loģiku klajā nāca Vilis Krištopans.
Atjautīgie zemnieki nepalika parādā, un «Via Baltica» maģistrāli rotāja krāsaini un melnbalti plakāti ar «cūcībām».
Trīs svarīgi sēdējumi vēsturiski iezīmēja 29. maiju. Apvienojās sociķi un izveidoja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Sacensībā par priekšsēža godu varbūtējo čekistu Jāni Ādamsonu pieveica čekists Juris Bojārs. Apvienības «TB»/LNNK 3. kongresā par priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Māri Grīnblatu un paziņoja, ka tēvzemiešu frakcija nebalsos par Anatoliju Gorbunovu Valsts prezidenta vēlēšanās. Nodibināja vēl vienu lauksaimnieku organizāciju – Zemnieku saeimu, kas ir jau piecus gadus zem «Lauku Avīzes» spārna sildīta mantīgāko zemnieku veidojuma legalizācija. Nākamajā dienā nolija tikpat partijiski ražens lietus.
LSDSP pēc apvienošanās procedūras tūlīt iesniedza Saeimas koalīcijas padomei prasību par uzņemšanu valdību veidojošo frakciju koalīcijā. Pēc Krištopana domām, Latvija vēl arvien atrodoties pārejas periodā, tāpēc iespējama tēvzemiešu un sociāldemokrātu mierīga līdzāspastāvēšana. Zooloģiskajā dārzā ne tādi brīnumi vien ir redzēti.
Apvienība «Latvijas ceļš» darīja zināmu, ka negatavojas Anatoliju Gorbunovu pirkt par naudu. Šīs partijas rīcībā ir citi, ne mazāk iespaidīgi līdzekļi. Vai gan citādi satelītpartijas turētos «ceļinieku» astē. Vislielāko tās vēziena amplitūdu pārcieš tēvzemieši, jo pēc ideoloģijas ievirzes turas pašā astes galā.
Veiklais runu meistars Kārlis Leiškalns izstājies no savas partijas valdes, vietu atdodams Privatizācijas aģentūras direktoram Jānim Naglim. Dresūra bijusi veiksmīga – mājas sargs turēsies «pie kājas» un neleks acīs īstajam saimniekam. Bet Kārlis Leiškalns dziedēs morālās brūces, ko iecirtis kāds Aivara Lemberga paziņojums un «Latvijas ceļa» nereaģēšana uz to.
«Man gribas kurināt tempu,» tā sportiski par teritoriālo reformu izteicies Vilis Krištopans. Karstos tempus var bremzēt plānais budžets. Turklāt kāds zemnieks šonedēļ apgalvoja, ka premjers nemaz nav bijis pārāk izcils sportists.
Par valsts noslēpumu kvalificēta kāda Latvijas iedzīvotāja spiegošana, iespējams, Krievijas labā, – lai nerastos starptautisks skandāls. Spiegojiet veseli!
