Savs laiks valdīt, savs – skatīties, kā to dara citi. Skatītājos palicis dīvainais misters Vilis Krištopans, bet Andris Šķēle trešo reizi kļuvis par ministru prezidentu, kaut arī no valsts ekonomiskās šķēles esot palikušas tikai garozas.
Savs laiks valdīt, savs – skatīties, kā to dara citi. Skatītājos palicis dīvainais misters Vilis Krištopans, bet Andris Šķēle trešo reizi kļuvis par ministru prezidentu, kaut arī no valsts ekonomiskās šķēles esot palikušas tikai garozas.
Jānis Jurkāns par A. Šķēles veidojumu: «Mēs paziņojam, ka šo valdību neatbalstīsim, jo tajā ir «TB»/LNNK. Punkts.» Bet kāds teica, ka pēc Viļa Lielā nebūšot kas punktu pieliek…
Uz valdības šaha galda notikusi tikai figūru pārbīde. Dakteris Jurdžs, piemēram, kļuvis par korķi, kas der visām pudelēm: medicīna, iekšlietas un tagad dzīves un likteņa grūtdieņu labklājība. Arī par jauno ārlietu ministru marksismaļeņinisma speciālistu Induli Bērziņu tautai savs sakāmais: no vilka bēg, uz lāča krīt.
Politologs A. Pabriks gan pauda pārliecību, ka ļoti piemērota ārlietu ministre būtu Vaira Paegle no Tautas partijas. Žurnālista K. Streipa izteikums – nedēļas citātam: «Atbalstu Vairu Paegli kā ārlietu ministri ar rokām un kājām, un visām ķermeņa daļām, kuras ir spējīgas balstīt.» (12.07 «Latvijas Radio».)
Jānis Jurkāns pamazām pārtop par krievvalodīgo stutētu demagogu. Valodas likuma viņa absurdo «tulkojumu» – uz mātes kapa pieminekļa uzraksts vairs nedrīkstēšot būt dzimtajā valodā – ātri uztvēra piketētāji zālienā pie prezidentes pils. Kā sauc, tā atskan.
Kāda aizrautīga piketētāja gan prognozēs iežēlojās par latviešiem: «Mēs VARBŪT nešausim, bet neiesim latviešu veikalos, nepirksim latviešu grāmatas…»
Nav šaubu, ka psiholoģiskajam uzbrukumam Latvijai – no Austrumiem, Rietumiem, pašmāju demagogiem un pat latviski runājošiem žurnālistiem – atrasts īstais laiks: Kosovas «piemērs» un prezidentes sievietes ievēlēšana. Varbūt neizturēs, saļims. Un saļima.
Pavisam nesen Vaira Vīķe-Freiberga Zviedrijas Radio intervijā ar šīs valsts žurnālistiem pieminēja savas bērnības mītnes zemi Maroku, kuru pēc neatkarības iegūšanas atstājuši franču kolonisti… Viņa vēl nezināja, ka pāris desmitu Latvijas nedraugu apskaužami enerģiskās Ždanokas vadībā pie Rīgas pils diktēs savus noteikumus, kādus likumus pieņemt nākotnei.
Saules mūžu Latvijai V. Vīķe-Freiberga vēlēja inaugurācijas ballē Rundāles pilī. Valodas likums bija viens no pamatakmeņiem saules mūžam. Atdodot likumu atpakaļ Saeimā, jaunā prezidente spērusi pirmo soli pret saviem principiem: «Mēs paši esam savas nākotnes veidotāji, un mums ir dota iespēja to veidot pēc sava prāta, pēc savas gribas un savas pārliecības.» Vai: «Neļausim nevienam mums iestāstīt, ka mēs esam nevarīgi, nespēcīgi un vārgi.» (No uzrunas Saeimā 8. jūlijā.)
Deviņpadsmit dažādu krievvalodīgo organizāciju iesniegumi, divu Saeimas frakciju pieprasījums, Eiropas un Maskavas vienotais spiediens, un Valodas likums atgriezās Saeimā. Kur bijām mēs, kur mūsu viedoklis un atbalsts prezidentei?
Latvieši kā allaž cieš klusējot, jo viņus, atklājas, neaizsargā neviena starptautiska konvencija jeb nolīgums.
