Septembris ir dzejiskas izpausmes laiks. Gājputnu gāgināšanā klausoties, pārņem vieglas skumjas, bet zinām – viņi atgriezīsies.
Septembris ir dzejiskas izpausmes laiks. Gājputnu gāgināšanā klausoties, pārņem vieglas skumjas, bet zinām – viņi atgriezīsies. Starp aiziešanu un atgriešanos būs klusums.
Rudens allaž ir bijis drosmīgu ideju laiks, uz kurām atsaukušās tūkstošiem siržu jeb idejas nesēju. Bet starp ideju un uzvaras karogiem tukšuma nav. To steidz aizņemt tie, kuri dzīves līmeni mēro ar savu lielumu, lai pēcāk teiktu – dzīvojiet tā kā mēs.
Amerikas prezidenta Klintona ģimene grasās pirkt īpašumā simt gadu vecu māju par miljonu latu, turklāt uz kredīta. Nabaga Klintoni, kur nu viņiem sacensties ar mūsējiem, kuru vannas istabas un virtuves iekārtas ir televīzijas šova vērtas. Mūsdienu elites sauklis Latvijā – Disnejlendu katrā ģimenes mājā!
Sen aizmirstības vējos izšķīduši G-24 kredīti. Turpretī «Latvenergo», Lihtenšteina un trīs miljoni, liktenīgi kā Bermuda trijstūris, uzpeldējuši no jauna. Šoreiz «Latvenergo» darbinieku dzīvības apdrošināšanu gandrīz par trim miljoniem latu paredzēts uzticēt kādai firmai, kas savukārt to pāradresējusi vēl kādai citai, bet naudiņa plūstu pa veco taciņu – uz Lihtenšteinu. Dīvainākais ir tas, ka uzņēmuma prezidents nezina, ko domā un dara izpilddirektors, savukārt pēdējais nezina, ko lemj uzņēmuma valde. Turklāt valsts pilnvarnieks uzskata, ka nekā nelikumīga te nav. Andra Šķēles komentārs: pilnvarniekiem maksā lielu naudu, varbūt par to, lai neko neredzētu? Grozies, kā gribi, dzīvot kļuvis ērtāk – teikts kādā reklāmā.
Ar īstu bezatbildību robežojas Jura Bojāra ierunātie reklāmas teksti Latvijas Radio, aicinot pensionārus parakstīties par referenduma sarīkošanu, labi zinot, ka neatkarīgi no iznākuma naudas vairāk neradīsies. Apetīte rodas ēdot, un opozīcija gatavo jaunu uzbrukumu – šoreiz privatizācijas procesam. Jebkura likuma apturēšanai vajadzīgās balsis ir nodrošinātas. Tikai par kādu cenu?
Pozīcija, šķiet, referendumu ir piemirsusi, jo valdība ir pārāk nestabila, lai cits citu atstātu bez uzraudzības. «Dienas» komentētājs Aivars Ozoliņš «tēvzemiešu» pieprasīto caurspīdīgumu privatizācijas gaitā liek pēdiņās. Patiesība laikam gan būs pa vidu: par caurspīdīgumu runā visi, arī premjers, bet neviens to negrib.
Šonedēļ masu informatori uzmanību pievērsa apvienībai «TB»/LNNK. No tās izstājās Eduards Berklavs, par nepaklausību frakcijas disciplīnai no partijas izslēdza Oskaru Grīgu, savukārt Juris Dobelis bija rupji apvainojis BNS žurnālisti. Bet ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs izmeta «nesagatavotam klausītājam» iznīcinošu frāzi: «Neaizstājamu cilvēku nav. Ar neaizstājamiem ir pilni kapi.»
Par piedauzības akmeni kļuvusi Latvijas cukurbiete. Neziņa. Valdības solījums iepirkt saknes par intervences cenu un tā atcelšana. Jēkabpils cukurfabrikas bankrots. Visbeidzot ieteikums Jēkabpils zonas zemniekiem cukurbietes bezcerīgi glabāt, līdz tās spēs pieņemt Jelgava un Liepāja, vai arī izbarot lopiem un pat ieart zemē, saņemot par to kompensāciju no valsts. Tas viss vienas cukurbietes īsajā mūžā…
Latvijas Televīzijas raidījums «Rīts» ik nedēļu pārsteidz ar oriģinalitāti. Pagājušo piektdien šīs programmas jauniņais vadītājs smaidot sacīja: «Tiksimies caur nedēļu!» «Malka» variants: tiksimies pēc nedēļas!
